This is the end!

Nu ko, mana Turcijas dzīve (vismaz uz kādu laiku) nu ir beigusies. Esmu laimīgi un priecīgi atgriezusies atpakaļ Latvijā un nodzīvojusi te jau gandrīz nedēļu. Dažus jau satiku, citus vēl satikšu un droši vien būs daudzi tādi, ko nesanāks sastapt. Bet ko lai dara.
Šis droši vien ir pēdējais ieraksts šajā blogā. Un man ir doma, ka ir jāsāk rakstīt jauns blogs. We will see.
Atā!

Tik Tik Tik

Nu ko, final countdown ir sācies-pēdējās 2 dienas. Pedēja laikā atceros, kā franču meitene Maud, kura arī bija brīvprātīgā šajā pilsēta, sava projekta beigās teica, ka 1 gads ir par daudz. Un es pie sevis domāju- tu iejūties, tu iekārtojies, ar tevi sāk notikt visas jaukās lietas un tu uzsāc jaunu dzīvi šeit, un tad Bums! tev jau jābrauc projām.
Bet tagad man arī liekās, ka ir tomēr par daudz. Ka gribas atpakaļ.  Ka tas vairāk nav tas, kā bija kaut kad iepriekš.

Un man sāk uzmākties skumjas un nostaļģija- gribās atkal aiziet un uzmest aci visā lietām un vietām, nopirtk visu, ko vien var, pārēsties lētos donerus no mazajiem veikaliņiem utt :/

Anyway, tu pazaudē kaut ko, lai iegūtu kaut ko jaunu.
See you all soon, very soon :)

Walla, es patiešām pārāk daudz domāju. Jāatzīst gan, ka pārāk daudz droši vien ir labāk nekā nemaz.
Sāku stresot par  lietām, par kurām es pat nezinu, vai man ir šāda opcija, respektīvi, vai tās ir mission impossible vai arī konkrēts plāns.
Kaut gan atkal jāatzīst, ka ir labāk, ja ir vairākas opcijas nekā to nav nemaz.

Sīrija bija vnk episka. Atkal. Un kā vienmēr.
Beidzot ar sirdi un dvēseli esmu gatava pamest Turciju, bet atkal pēc ceļojuma uz Sīriju ar visām skaistajām  vietām, lietām, labajiem cilvēkiem, apbrīnojamo kultūru un vēsturi, ir tā mazliet skumji skumji, ka tas viss ir jāpamet un jābūt tālu tālu projām.
Ehhhh......

Un atkal man ir motivācija lietām, vietām un dzīvei kopumā. Vienīgi gan emocionāli, gan praktiski to (manu jauno ideju) nav tik viegli īstenot. But we will see.

Keepshutup

I am so sick and tired of all this bullshit! Thanks God, 25 dienas un es braucu mājās!

Mama I am going home!

Braucu mājās 14. nov. Būšu Rīgā 13:35. Lai gan gads paskrēja tik ātri un pirms kāda laika man likās, ka es nekad negribētu pamest šo skaisto valsti un labos cilvēkus, tagad man šķiet, ka nu jau visa ir drusku par daudz. Un varbūt, ka tā ir labāk. Lai gan es esmu pārliecināta, ka būs asaru plūdi- daudz un dikti.

Apzināti darīt lietas, par kurām tu zini, ka jau pašā saknē tās ir sliktas, un tad vienkārši gaidīt līdz sliktās lietas atgriezīsies atpakaļ pie tevis.
Izšķiršanās par izvēlēm no kurām viena ir godīga un patiesa un otra- izdevīga, tīkama un daudz viegkāka. Pieņemt lēmumu, un pēc tam kost pirkstos par to, vai tik godīgums nav pārvērtēts.