29. decembris

Nezinu, vai tas ir Ziemassvētku un Jaunā gada dēļ, bet pēdējā laikā ir tik daudz jauku notikumu. Svētdien biju ar Emri zoodārzā. Gaziantepas zoodārzs esot lielākais un labākais visā Turcijā. Man protams bija žēl dzīvnieciņu, bet kopumā zoodārza apmeklējums izvērtās ļoti jauks. Vakarā ar meitenēm un Sinanu un Ibrahimu(no Ziemassvētku vakara) gājām uz koncertu. Sinans mūs pēc koncerta uzaicināja iet kaut kur iedzert (kas Turcijā, kā man izskaidroja Zane, nozīmē iet iedzert tēju).  Tad nu devāmies ar šiem turku jeb precīzāk kurdu vīriešiem dzert tēju un ēst Kurmu (hamburgers pildīts ar sķēlītēs sagrieztiem un apceptiem cīsiņiem).
Pirmdienas vakarā devāmies uz meiteņu dzīvokli spēlēt tavlu, ēst zirņu zupu  un spēlēt Okey, kārtējais jaukais vakars.
Otrdien bijām izlēmuši uzaicināt ciemos organizācijas cilvēkus iemēģināt mūsu Ziemassvētku dāvanas. Nejauši uzzinājām par rokkoncertu universitātē un pirms iešanas pie mums nolēmām sākumā doties turp. Pārspīti tam, ka koncerts notika ārā un bija ļoti auksti, bija riktīgi forši. Un stāsts par to kā mēs turp un atpakaļ nokļuvām arī ir pieminēšanās vērts. Kaut kādu mistisku iemeslu dēļ mēs nevarējām doties ar organizācijas busiņu, tāpēc mūs savā māšīnā laipni piedāvājās aizvest Murats (kurš ir viens no maniem top followeriem). Mēs kopumā bijām 6 cilvēki. Normālā situācijā 2 būtu priekšā un pārējie saspiesti kā špotes bundžā aizmugurē, bet nē, šeit viss ir godīgi- 3 priekšā un 3 aizmugurē. Tas nekas, ka Fatihs daļēji sēdēja uz ātrumu pārslēdzēja un izmantojot pārslēdzēju viņam vajadzēja katru reizi mazliet piecelties. Kā arī Murata braukšanas stils ir vnk OMG. Šķiet, ka kādā brīdī mūs ar Zani pārņema sajūta, ka šis ir mūsu dzīvju pēdējais brauciens. Bet neko, viss ok, te, Gaziantepā, tā pieņemts. Sakarā ar to, ka nebija busiņa, tas viss notika vēlu un citiem iemesliem, pie mums ciemos atnāca tikai 3 cilvēki- Burkas ar savu jauno draudzeni Dilu (par kuru attiecībām man vēl joprojām ne īpaši saprotamu iemeslu dēļ neviens nedrīkst zināt) un Emre. Tas viss izvērtās par vienu no vislabākajām pasēdēšanām mūsu dzīvoklī.
Šodien pabeidzām gatavot atkritumu monstru rītdienas īsfilmas filmēšanai un vakarā es ar Ibrahimu devos uz kino. Šeit arī kinoteātros filmas vidū ir pārtraukums, kā arī tā kā filma bija angļu val ar subtitriem turciski, tā nebija īpaši apmeklēta.
Jaunajā gadā nolēmām doties uz mūsu kordinatora Fatiha dzīvokļa ballīti. Pieņemu, ja mēs paši izdomāsim kaut kādas spēles un aktīvi visiem uzbāzīsiemies sarunāties mums saprotamā valodā, tad varētu būt tīri foršs pasākums. Iepriekš bija variants doties uz meiteņu organizācijas ballīti, bet tā kā tur ir dalības maksa 30 liras un mūsu organizācijas cilvēki šonedēļ uzvedas jauki, tomēr nolēmām par labu Fatiha ballītei. OK, 30 liras ir apm Ls 10 un tur ir itkā iekļauts dīdžejs, ēdiens un dzēriens, bet tomēr šeit 30 liras liekas astronomiska summa.
Jā, ir arī ne pārāk labi notikumi, bet tā kā nesen noskatījos The Secert, kur bija stāstīts pievilkšanās likumu, respektīvi, par ko tu visu laiku domā un runā, to tu arī pievelc, tad šī daļa izpaliek.

Ak, un šodienas topa notikums notika universitātē. Mums katru nedēļu universitātē notiek informācijas desk par mūsu organizāciju (kas ir pilnīgi nenoderīgs un kārtējais visibility pasākums). Papildus tam, ka tanī laikā samācījos vairākus supernoderīgus vārdiņus, kā piemēram, kotucul ikiz= ļaunais dvīņubrālis, laikā, kad universitātes teritorijā dalījām brošūras un ievācām epastus, satikām jauniešu grupiņu, no kuras viens vīrietis, draugiem prasot palīdzību ar angļu val., nometās uz ceļiem un lūdza manu roku :D Kad atteicu, ka neprecēšu tādēļ, ka nav gredzens, šis paņem riņķi no atslēgu saišķa. Visu cieņu šim vīrietim :D Sāku nožēlot, ka nepiekritu šim piedāvājumam.


Hmm... un vēl dīvainā daļa. Mēs mājas savā starpā apspriežam visādas lietas, un tad no zila gaisa organizācijā kāds par to sāk runāt, piemēram, džeki teica, ka šodien mājās no rīta runāja par to, ka Buraks runājot kliedz uz cilvēkiem. Un lūk, šodien pēcpustdienā Burkaks ne no šā ne no tā sāk Artim stāstīt par to, ka viņš īstenībā nekliedz uz cilvēkiem un ka tas nav nekas personīgs. No sākuma mēs jokojām, ka mums mājās ir ierīkotas noklausīšanās ierīces, bet tagad man jau sākas paranoja. :D Ok, tas, protams, ir joks, bet still you never know...

Un laimīgu Jauno gadu, arkadaşlar! Šeit ir ticējums, ka Jaunā gada vakarā ir jāvelk sarkana apakšveļa, lai nākamais gads būtu bagātīgs, un ja gribi nākamgad daudz ceļot, tas uzreiz kā ir sācies nākamais gads ir jāiet pastaigā. Pastaigā tā kārtīgi, lai vari atbraukt pie manis ciemos ;) Bučas un sonra gurusuruz (=see you later).

Ziemassvētki

Lai mans blogs nepārvērstos par depresīvu emo dienasgrāmatu, biju sev apsolījusi, ka mans nākamais ieraksts būs pozitīvs, un tad nu šī diena ir pienākusi- Ziemassvētki. Turcijā Ziemassvētkus nesvin, un vairumam turku liekas, ka Ziemassvētki ir Jaunā gada otrs nosaukums. Mēs, EVS brīvprātīgie, sakarā ar svētkiem dabūjām piektdienu brīvu, kamēr puiši bija turku val. stundā un Zane mājās slimoja, es devos plastmasas egles meklējumos. Pēc diezgan ilgas staigāšanas pa pilsētu (jo es neiegaumēju, kur tieši atradās veikals ar lētajām eglītēm), man tomēr veiksmīgi izdevās atrast un nopirkt eglīti. Līdz iešanai pie meitenēm, sēdējām mājās un klausījāmies Ziemassvētku dziesmas, un beidzot, vismaz man, uzradās Ziemassvētku noskaņa.
Vakarā devāmies pie latvietes Ingas un viņas dzīvokļbiedrenēm uz svētku vakariņām. Ļoti jauks pasākums ar galda kartēm, tipiskiem franču, latviešu un poļu ēdieniem un Ziemassvētku gaisotni. Bijām mēs, 7 EVS brīvprātīgie, un 5 turki no meiteņu orgaizācijas. Liels paldies meitenēm, ka viņas mūs uzaicināja :)
Ap 2 naktī pārnācām mājās un....ho,ho,ho, zem mūsu plastikāta eglītes ir dāvanas no organizācijas-tavla (galda spēle), nargile (ūdenspīpe), tējkannas tējas vārīšanai un hammam (pirts) piederumi. Patiešām ļoti jauks pārsteigums no organizācijas, mēs neviens neko tādu negaidījām. Lai gan šīm dāvanām ir arī zemteksts, ka tagad mums organizācijas cilvēki ir jāaicina ciemos spēlēt tavlu, pīpēt ūdenspīpi un dzert tēju, tik un tā tas ir tik forši, ka vismaz pagaidām es viņus visus atkal mīlu.

Priecīgus un gaišus Ziemassvētkus jums visiem! :) (hug)

22. decembris

There is definitely something wrong. Tikai vēl īsti nesaprotu, vai problēma ir manī pašā vai arī ārpusē.

18. decembris jeb 12h ar slimnīcas Buraku

Šodiena bija mikslis no forši+nogurdinoāši+creepy+interesanti. Un šodienas cilvēks ir slimnīcas Buraks.
Tā kā beidzot kāds (jeb Buraks) izrādīja vēlmi doties ar mani apskatīt Gaizantepas ievērojamākās apskates vietas un pats izteica šo piedāvājumu, es biju ļoti laimīga par to ka man nebūs kārtējā garlaicīgā nedēļas nogale. Par spīti tam, ka visu dienu vairāk vai mazāk lija, mēs satikāmies jau plkst. 10.00 lai dotos uz vēstures, etnogrāfisko, kara, arheoloģijas u.c. muzejiem. Vispār bija ļoti interesanti un forši. Kā arī vēl bijām tirgū(noteikti tur gribēšu aiziet vēl, lai klīstu un skatītos stundām ilgi :D) un sēdējām rotaslietu veikaliņā un dzērām timiāna (phe) tēju pie Buraka drauga, kam pieder šis veikals. Viņa draugs mācēja tikai turku un vācu val., un liela daļa mūsu sarunas notika ar Google translate palīdzību :D. Pustdienas un ļoti garšīgas baklavas kafeinīca(mana jaunā mīlākā baklavas vieta), dzīvās mūzikas kafeinīca, iepirkšanās centrs, vienas galda spēles spēlēšana, staigāšana pa vecpilsētu, kā arī vakarā teātra apmeklējums (teātris protams bija turciski un es sapratu tikai darbību, nevis sarunu, bet tik un tā bija ļoooti forši). Un pēc mūsu 12h garās ekskursijas dienas Buraks saņēma zvanu, ka viņam jābūt slimnīcā uz nakts maiņu. Diezgan ļoti neforši.
Un creepy daļa neiedziļinoties faktos ir tāda, ka lai kā es ņemu vērā turku draudzīgumu un izturēšanos, valodas barjeru un to, ka reizēm sanāk pārprast vai nesaprast, ko man saka, tik un tā paliek daļa, kas norāda, ka tā tomēr ir pieciršana. Es, protams, visu laiku tēloju stulbo blondīni un izlikos neko nemanam.
Njā, neforši. Un es nezinu, kas un kā Turcijā notiek un kā ir pieņemts. Un man vajag šeit draugus.
Ehh... man steidzami ir nepieciešama meiteņu saruna ar kādu turcieti.

P.S. Vispārībā Turcija ir forša, un ja Tu, mans dārgais draugs, gribi mani apciemot, es būšu ļoti priecīga un laimīga :) Pavisam nopietni.

17. decembris

Esmu dzīva un vesela un atpakaļ Antepā.
On-arrival training notika Nevšehirā,5 zvaigzņu viesnīcā, bija tīri forši.
Ceļā uz turieni ir jāpavada 8 h, jo tas atrodas apmēram 500 km attālumā (LV tas būtu hohoho, bet te tas ir normāli). Izrādījās, ka no Gaziantepas brauc arī brīvprātīgie, par kuru eksistenici es agrāk nemaz nenojautu.
Biju diezgan šokā aizbraucot un ieraugot tur sniegu. Ok, es teorētiski zinu, ka šeit arī ir ziema, bet tik un tā manā prātā Turcija ir vienmēr silta un saulaina.

Skats pa viesnīcas logu

Kā arī braucot autobusā vienkārši skaties pa logu un nevari atraut acis no kalniem, kuri iestiepjas mākoņos, ciematiem kalnu pakājēs un skaistās ainavas.

Kas tur vispār notika? On arrival apmācībās varēja dalīties pieredzē, problēmās, jautāt padomus, iepazīties ar citiem brīvprātīgajiem, uzzināt visādu diezgan noderīgu info un ēst daudz garšīgu ēdienu etc.

Man ir patiešām liels prieks, ka ir tādi cilvēki kā šie brīvprātīgie, kuri, manuprāt, pasauli patiešām padara labāku, kā piemēram, Baha, kurš ir sākumskolas skolotājs un kuram ir tik ļoti daudz enerģijas, prieka un entuziasma, ka tas gluži neviļus pielīp arī visiem apkārtējiem, vai Žuliāns, kurš mīl savu (bijušo) darbu veco ļaužu pansionātā- palīdzēt aiziet uz tualeti, iedot zāles, pavadīt laiku ar veciem cilvēkiem, kas lielākajai daļai liktos sodība, bet viņš to dara ar prieku, vai Rita, kurai bija vēzis un tagad viņa strādā bērnu onkoloģijas slimnīcā un ar savu nebeidzamo prieku, pieredzi un optimismu palīdz mazajiem pacientiem.... un šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. 

 Nevšehira ir ļoti skaista un laba ar senām klintīs izcirstām baložu ligzdošanas vietām (lai dabūtu mēslojumu), 7.-10.gs baznīcām alās ar oriģinālo krāsojumu,mūku apmešanās vietām arī izcirstām klintīs un ļoti īpatnējiem erozijas veidotiem klinšu stabiem.

Par autobusiem..... Es būtu sajūsmā, ja LV autobusi un to serviss būtu kā šeit. Mmm......

Starppilsētu autobusos īsajos maršutos pavadonis (vīrietis elegantā formastērpā) pasniedz tēju vai kādu citu dzērienu pēc izvēles, garākos tam klāt pasniedz arī ēdienu. Pirms un pēc ēdiena/dzēriena pasniegšanas visiem tik piedāvāts roku dezinfektors vai mitrās salvetes. Autobusos ir televizori. Sec firmas autobusos katram pasažierim ir touchscreen ekrāns, kurā var skatīties plašas izvēles filmas (tiesa gan tikai turku val.), skatīties bildes, klausīties dažādu žandru mūziku, spēlēt spēles utt. Un tā paskatoties kko televīzorā, iedzerot tēju, paskatoties amazing skatus pa logu, ilgās stundas autobusā paiet krietni vien ātrāk.

12. decembris

Aaaaa, man šķiet es mirstu, man ir tik slikti..................  Un rītdien vēl jābrauc uz Kapadoķiju uz on-arraival apmācībām. Tik tik neforši.
Ok, protams, tas ir mazliet drama queen ieraksts un man ir tikai temperatūra, bet ir 98% iespējamība, ka šodien neviena aptieka nav vaļā un rītdien braucot uz Kapadoķiju kādas 8 h autobusā es noteikti nomiršu. Pie tam, šodien temperatūras dēļ man izpaliek iešana uz fotbola maču.
Kur man bija prāts nepaņemt līdzi kaut ko pret temperatūru?
Neforši, galīgi galīgi neforši.

10. decembris

Trešdien universitātes teritorijā mums bija information desk par organizāciju. 4 h dalījām organizācijas vizītkartes un vācām epastus.  Kāds tieši bija šī information desk mērķis tā arī nesapratu, bet universitātes pilsētiņa tik laba.
Ceturtdien es, Zane un Artjoms atkal bijām bērnu slimnīcā. Par spīti tam, ka kārtējo reizi bardaks-tikai viens vietējais brīvprātīgais, kurš pie tam vēl nerunā angliski, un vēl daudzas citas nepilnības, kuru dēļ es domāju, ka tas pavisam noteikti būs epic fail, bija tā diezgan aaaawsome :) Es droši vien varētu apzīmēt bērnu sejiņas visu dienu bez apstājas.
Slimnīcā atkal ļoti garšīgi pieēdāmies, un domājām, ka tagad dosimies prom,bet izrādījās, ka aktivitātes vēl nav beigušās. Sagaidījām Galata Saray futbola fanu kluba biedrus un nodaļā kur bērni ir pieslēgti sistēmām darījām tās pat aktivitātes-seju apzīmēšana un zīmēšana uz papīra. Bija maz vietas, par daudz brīvprātīgo un vairs tik awesome nebija, bet tik un tā forši.
Vakarā bija Nemo armijā aiziešanas atvadu pārtijs. Diezgan forši. Tas notika vienā kafeinīcā ar tēju un nargile (ūdenspīpi). Dabūju vairākus jaunus biedrus savam fanuklubam :D Un šķiet, ka tagad viena nepārāk veiksmīga prikola dēļ, puse organizācijas domā, ka man ir sīriešu fetišs (jeb I am into Sirian guys) :D
Šodien uzzināju, ka Nemo iet armijā uz 5 mēnešiem (viņam bija jākārto eksāmeni un pēc to rezultāta tiek noteikts cik ilgi jādienē), kaut gan daudz labāk ir dienēt 1 gadu, jo par to maksā algu, jāstrādā noteiktas stundas 5 dienas nedēļā un ir uzpleči. Kā arī šodien viņš man facebook čatā iedeva savu armijas adresi, ja es gribētu viņam aizrakstīt vēstuli :D (jo armijā nav ne internets, ne mob tel., nekas, tikai parastais telefons).
Tagad man ir iestājies periods, ka man patīk viss un visi šeit.
Un tagad (jeb man jau 1 vienas min būtu bijs jābūt tur) Sanko Parkā atkal ir information desk par organizāciju- 4 h Sanko Park- seems like "fun".

Kas notika Kiprā?

Šim stastam nav nekada sakara ar mani vai manu projektu, vienkārši man tas liekas ļoti interesants.
Kad pirmoreiz satiku Emri, viņš man stāstīja, ka viņš bija viena mēneša EVS projektā Grieķijā un tur viņam bijusi "latviešu" līgava Jekaterina jeb Katja, kas bijusi lieliska un superīga, bet nezinu, kādas ir viņu attiecības tagad, ja tādas vispār vēl ir. Tāpēc viņam patīk Latvija un viss, kas ar to saistās. Forši un jauki. (Btw, kad mēs savā starpā sarunājamies latviski, visbiežāk no viņa vai Emira atskan: "Hey, guys, no Russian, please").
Emirs arī piedalījās šajā pat projektā. Kaut ko runājāmies, un viņš pateica, ka Latvija ir forša zeme, jo no tās nākot sieviete, ko viņš ļoti mīlējis, jeb Jekaterina. Emm.... :D
Tā arī nezinu, kas īsti notika šajā diezgan īsajā laika posmā, bet mans (droši vien pateicoties HZF pašpārvaldei, samaitātais) prāts iztēlojas visvisādus pavērsienus un notikumus šajā stāstā. :D Bet + Jekaterinai par Latvijas popularizēšanu Turcijā.

Uzturēšanās atļauja

Man beidzot drīzumā būs uzturēšanās atļauja, jēeej!
Šodien pēcpusdienā gājām kārtot formulitātes, lai to dabūtu- paraksts, zīmogs vienā kabinetā, tad otrā, tad iešana uz citu ēku kārtot formulitātes tālāk, un visbeidzot došanās uz policijas iecirkni. Iecirknī sanāca pavadīt diezgan daudz laika, plus vēl mums bija intervija ar policijas iecirkņa vadītāju- ko tieši mēs te darīsim, ko darījām Latvijā, kāds būs mūsu contribution pret Turku valsti utt. Īstenibā jau šī intervija bija, lai pārliecinātos, ka neesam nekādas natašas jeb krievvalodīgās prostitūtas. Vai nav jauki, mīļi un rūpīgi? Ok, vispār jau tas ir ļoti labi un apsveicami, ka ir šādas intervijas. Vēl nobrīdināja, ka 48 stundu laikā pēc dzīvesvietas maiņas mums obligāti ir jāpaziņo tas viņiem. Un vēl - ja mums ir kādas problēmas ar mūsu organizāciju, kaut kas noiet greizi, vai kas atgadās, tad viņi būs priecīgi mums palīdzēt. Ļoti jauki.
Tad sekoja vēl gaidīšana un formulitāšu kārtošana, baltas A4 lapas parakstīšana no abam pusēm, uz kuras es pieņemu vēlāk taps teksts, kā arī jautājums par reliģisko piederību. Pateicu, ka es neesmu īpaši reliģioza, un tagad esmu pierakstīta kā ateiste.
Pēc pāris dienām būs uzturēšanās atļauja un tas ļoti priecē, kā arī nākamnedēļ man un Zanei ir on-arrival training Kapadoķijā, kas ir diezgan awesome.

7. decembris

Šodien Aris ar Artijomu devās līdzi Fatiham uz skolu stāstīt par satiksmes drošību ( Artjoms teica, ka tas bija vnk briesmīgi). Organizācijā palikām tikai es, Zane un datorpuisis Ufuks un mēģinājām radīt iespaidu, ka kaut ko strādājam. Vakardien ieliku ziņu facebook, ka man patika vakardienas klasiskās mūzikas koncerts.Tā kā Fatihs mums bija atstājis ieslēgtu turku dziesmu pleijlisti, kas sastāvēja no veselām 4 dziesmām, palūdzām Ufukam, vai viņš varētu ieslēgt arī vēl kādu dziesmu. Un ko Ufuks uzliek? Klasisko mūziku :D
Sagadīšanās? Droši vien....... noooot.

6. decembris

Svētdien es, Zane, spāņu meitene Anita un poļu meitene Anna devāmies uz hamam jeb turku pirti. Mums diemžēl neizdevās sarunāt arī kādu turku meiteni ar ko kopā iet, bet Anita un Anna lieliski tika galā ar komunicēšanu turciski. Bija tīri forši, vienīgi žēl, ka brīvprātīgais nevar atļauties tur bieži iet.

Iekšā izskatās apmēram tā- ar gaismas atverēm grieztos, vidū siltu marmoru, uz kā atlaizties un gar malām ūdens nišas, kur noskaloties un nomazgāties , tikai krietni mazāk, vienkāršāk un ne-krutāk

Cik novēroju, tad tur nāk ar visu ģimeni un viens otram palīdz nomazgāties, noskaloties utt.
Hamam maksā 10 liras+ vēl 5 liras masāža, man gan tika cita sieviete nekā pārējām meitenēm, un man bija vairāk vnk beršana nekā masāža, bet tik un tā bija diezgan ok. Kā arī atklāju spāņu meitenei Anitai, ka es mācījos spāņu val. un viņa teica ka labprāt ar mani kādreiz parunātos spāniski. Forši.
Šodien beidzot bija prezentācija skolā (beidzot tika dabūt atļauja, ko jāizņem 1x jāizņem un tad var doties cik vien grib. Kāpēc atļauja tiek kārtota decembrī, nevis...teiksim septembrī?Dunno, tāpēc, ka tā ir Turcija).
Man par pozitīvu pārsteigumu, prezentācija tiešām bija laba un izdevusies. Ok, es gandrīz nekā nesapratu, bet izskatījās, ka bērniem ir interesanti un viņi aktīvi piedalījās un cēla rokas atbildēt uz jautājumiem.
Vakarā devāmies uz klasiskās mūzikas koncertu ar Ingu un viņas meitenēm, viņu mentoru Sinanu un viņa turku draugiem. Ļoti jauks vakars un koncerts. Un Ingas draugs Huseins mums rezervēja pašā priekšā vietas :) Kā izrādījās, šo koncertu apmeklēja arī organizācijas mūziķu grupa. Cik sapratu, viņiem šis mūzikas stils un tātad arī koncerts tā nevisai. Un sāku justies jau kā viņu sekotāja :D. Satikām 2 no viņiem vēl arī pa ceļam uz mājām, bet valodas barjeras dēļ neko pakomunicēt neizdevās.
Kā arī atpakaļceļā viens no Sinan draugiem man pajautāja vai es neesmu ieinteresēta pētīt kurdu cilvēkus. Es mazliet apstulbu un pajautāju vai viņš ir kurds, un, protams, viņš bija. Diemžēl kāreiz tobrīd mūsu ceļi šķīrās un tā es arī nevarēju no viņa uzzināt vairāk info par šo savādo piedāvājumu, bet droši vien tas vnk bija piedāvājums man viņu iepazīt dziļāk.

4.decembris

Piektdien pa dienu vienīgā sakarīgā lieta bija turku val. nodarbība. Sāka likties, ka es tiiik daudz jau zinu pēc šīs nodarbības, kaut gan reāli vienīgais temats ko mēs piektdien izņēmām bija "Kas ir tas? Kas ir viņi?" utt., bet vienalga ļoti jauki. Veikalā/citā turku val. runājošā vietā mēģinu izlikties, ka es saprotu, ko man saka, bet domāju, ka pagaidām man vēl ne īpaši pārliecinoši sanāk. Piektdienas vakarā galīgi nebija ko darīt un ko pasākt, tāpēc uzprasījām organizācijas meitenei Dilai, ko viņa šovakar dara un vai nevēlas uzaicināt mūs arī. Izrādījās, ka viņa dodas pie mūsu koordinatora Fatiha uz dzīvokli ciemos. Mani gan mazliet māca bažas par to, ka Fatiham mūs tā jau jāsatiek katru dienu, un beidzot ir pienācis piektdienas vakars, kad var iečilot un atpūsties ar draugiem, bet nē- atkal mēs, un viņš būs dziļi nelaimīgs par šo apciemojumu. Manas bažas bija veltīgas, jo pēc nezcik stundu gaidīšanas (es protams biju pārliecināta, ka par mums aizmirsa), pēc manis un Zanes (puišiem šis piedāvājums galīgi nelikās saistošs) atbrauca pakaļ busiņš pilns ar organizācijas cilvēkiem. Viņiem Sanko Park bija informācijas stends pēc kā viņi visi kopīgi devās pie Fatiha. Aizbraucam, iedzērām alu, parunājāmies ar Rešada draudzeni Mariju no Polijas, kas tagad ir atbraukusi ciemos (pārējie pārsvarā runājās turku val., tāpēc mums atlika tikai Marija), ap 1 visi brauca ēst uz savu iecienīto vietu zupu un pēc tam atpakaļ spēlēt pokeru. Mūs gan šie piedāvājumi neinteresēja, un pa ceļam uz zupu, mūs aizveda mājās.

Sestdien ap plkst 12 atnāca Marija, lai mēs kopīgi dotos uz Gaziantep Kalesi (Gaziantepas pili).  Parkā uzgājām šo bērnu rotaļu laukumu.

 Pēc tam devāmies uz pili. 

Iekšā atrodas muzejs, ieeja maksā 1 liru (apm 35 sant), īstenībā nekā pārāk interesanta tur nebija, kara varoņu, kara mediķu, kara padomes direktoru etc. figūras, un plāksnītes ar aprakstiem turku un angļu val. par konkrēto laika posmu. Tā lielākais pluss bija vēsums, jo ārā bija šausmīgi karsti.

Pēc tam aizgājām paēst un pavadīt Mariju līdz organizācijai. Dabūjām arī dažus sekotājus- bērnus, kas mazliet mācēja runāt angliski un prasīja naudu (domāju, ka nevis tāpēc, ka viņiem to patiešām vajadzētu, bet gan tāpēc, ka mēs esam eiropietes) un vienu puisi, kas gan turpceļā gan atpakaļceļa no cietokšņa mani ļoti aktīvi mēģināja pierunāt doties uz viņa klubu, kur viss ir superkruti (nezinu, kāpēc viņš mani aicināja, jo visticamāk tā vieta ir tikai priekš vīriešiem), bet apsolīju turp doties nākamreiz.Ejot uz organizāciju, izrādījās, ka militārā apsargātā un ar žogu un dzeloņdrātīm iežogotā teritorija ir tik milzīga. Agrāk kaut kā tam nebiju pievērsusi uzmanību, bet todien ejot tam garām ļoti ilgu laiku, sanāca ievērot. Bet īsti nezinu, kas un kāpēc tur atrodas.
Zane ar Google maps palīdzību noskaidroja, ka mēs todien nogājām vismaz kādus 8,5 km, kas īstenībā ir ļoti labi, jo tik daudz ēdot ir nepieciešamas fiziskas aktivitātes.

Un svētdienas īpašais notikums ir paredzēts Hamam (turku pirts apmeklējums).

Apaçi

Beidzot atklāju, kas ir apaçi. Tas ir tāds stils (man, šķiet, ka LV tāda īsti nav, kaut kas līdzīgs saldajam klubu čalim). Tā kā šajā pilsētā nav īsti vietu, kur dejot, tad nezinu vai apaci pārstāvji tā patiešām dejo, bet šeit ir šāda stila jaunieši ar apaci frizūrām.
Šajā linkā iespējams redzēt  apaci deju, kaut gan Atrjomam un vienam turku puisim parodējot apaci deju sanāk vēl labāk.
Un šeit vēl viens apaci dejas video.

1. decembris [2]

Ap 14.00 atnācām uz organizāciju, sagatavojām dažas lietas Aids dienai Sanko Park. Tas ir vnk pretīgi, nelietderīgi un bezjēdzīgi daīt lietas darīšanas (un show-off) pēc. Kas bija slikti? Neviens (jeb Fatihs) tā arī nesazinājās ne ar vietējo Aids centru, ne slimnīcu, kur var veikt bezamaksas Aids analīzes. Var jau parunāt vispārīgi arī par tēmu, bet ja tu cilvēkiem neiedod reālu vietu, kur var meklēt palīdzību/pārbaudīties, diez vai viņi paši tam tēres laiku un meklēs. Tāpēc tā- pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā un rezultāts nekāds. Vietējie brīvprātīgie nebija uzaicināti (ja vien par uzaicināšanu neuzskata facebook event visiem organizācijas sekotājiem). Vietējie prīvprātīgie bija tikai daži, un diezgan par maz, kā arī viņiem netika veiktas nekādas apmācības, ko stāstīt, kā stāstīt, kāpēc mēs vispār ko tādu rīkojam. Buraks Artjomam stāstīja, ka viņš ir ļoti sarūgtināts, ka mēs atbalstam citu organizāciju, bet citas organizācijas nekādi neatbalsta mūs. Šis bija domāts par to, ka tā kā AIDS dienas materiāli tika atsūtīti no Stambulas organizācijas, un tādējādi mēs viņus atbalstam (btw, kā vēlāk uzzinājām no tā pat Buraka, Gaziantepā ir aukstākais HIV inficēto skaits Turcijā). Kā arī no Buraka puses daudziem organizācijas darbiniekiem, brivprātīgajiem bija rekomendējums šajā AIDS dienā nepiedalīties. Tie, kas šo visu pasākumu izplānoja, bija  brīvprātīgie, nu principā Artjoms un Zane, bet kam tiek intervija, publicitāte, foto avīzei un atzinība- Fatiham. Kā arī viss šis pasākums man likās kārtējais show-off, jo lielākoties visi koncentrējās nevis uz to, kā patiešām informēt cilvēkus, bet gan uztaisīt foršas bildes, uzfilmēt foršu video, vienam ar otru pačupoties un parunāties. Kaaaitinoši. Pārējiem arī tas viss besī ārā, tāpēc rītdien mums būs evaluation meeting par šo projektu, kur varēsim izteikt savas pretenzijas.
Katrai lietai ir divas puses. Kas bija labi? Iepazinos ar mūziķiem, tikai viens no viņiem ar mani runājās angliski, Artjoms viņus noraksturoja kā manu fanuklubu, bet viņi bija patiešām jauki. Piedāvāja man darījumu, ja es viņus mācu angļu val., viņi man māca spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Ja es nebūtu galīgi tizla mūzikā, noteikti šo piedāvājumu pieņemtu. Daži cilvēki pie mūsu stenda nāca un runājās, un iespējāms arī kādu informāciju ieguva. Es protams joprojām turpināju savu "smile and wave, smile and wave". Kā arī kāda sieviete ar meitu vēlējās ar mani nobildēties. Sākumā meita, tad meita ar māti, tad ka māte man dod uz vaiga buču. Strange :D Domāju, projekta beigās mana bilde būs ceturdaļā Gaziantepas iedzīvotāju tel.
Turku puisis, kas ar mani stāvēja pie viena stenda (es būtu gājusi pie Emira, bet neuzspēju :D) bija ļoti talantīgs un aktīvs runāšanā ar cilvēkiem. Riktīgs malacis.  Slimnīcas Buraks (kurš arī bija ieradies uz šo pasākumu) teica, ka viņš vēlas mūs pateicībā par šīsdienas slimnīcas pasākumu kādreiz uzaicināt pustdienās (viņš diemžēl man personīgi nejautāja manu viedokli par pasākumu un es arī neuzbāzos, bet to uzzinājis, viņš diez vai mūs aicinātu pusdienās). Pēc pasākuma Sanko Park, gājām uz parku, aizdedzām svecītes AIDS upuru piemiņai, Artjoms teica runu, mūziķi nodziedāja pāris dziesmiņas, kas bija diezgan foršs nobeigums šai dienai.

P.S. Biju šodien Maķītī, un tikai pēc tam iedomājos, ka viena kompekta vietā es būtu varējusi nopirkt veselus 5 kebabus vai lahmacunus. Diez vai es tuvākajā laikā šeit vēl iešu uz McDonald

1. decembris [1]

Darba pilna diena. 8.30 no rīta tikāmies ar slimnīcas Buraku, lai kopīgi dotos uz bērnu slimnīcu, kas atrodas gandrīz ārpus pilsētas. Bijām mēs 4 brīvprātīgie, Emirs(un vēlāk arī Emre) no organizācijas, slimnīcas Buraks un 2 bērnudārza audzinātājas, kuras nerunāja angliski (abas bija ar ļoti daudz make up, viena gara ar lakatu galvā, otra mazliet vecāka un īsa (LV man tā liktos anomālija/liliputija, bet šeit tas ir ok)). Slimnīcas Buraks ir ultroonogrāfijas speciālists un viņa kabinets ir pilns ar piepūšamajiem zvēriņie, spēlītēm utt, diezgan jauks un mīlīgs. Slimnīca moderna un laba. Uzreiz ielieku spoleri, ka šis būs kārtējais ne pārāk pozitīvais ieraksts. Ap 10.30 sākās mūsu aktivitātes. Uzgaidāmajā telpā (or sth like that) bērnu rotaļu laukumā bija sākumā jāapzīmē bērnu sejiņas, pēc tam jākrāso kopā ar viņiem ar pirkstu krāsām. Iegaumēju kādus 3 vārdus- araba (mašīna), kedi (kaķis), čočuk (puķe), bet bērniem protams bija daudz plašāks vēlmju klāsts, un esmu šausmīgi pateicīga Emiram, ka viņš visu laiku bija blakām un tulkoja, jo viss ko es varēju bija "smile and wave, smile and wave". Agrāk man Emirs nepatika (+džeku negatīvais viedoklis par viņu), bet pēc tā kā viņš šodien izturējās pret bērniem un kā man visu laiku palīdzēja, man viņš liekas baigi foršais. Bērni izskatījās priecīgi par ķermeņa zīmējumiem un ceru ka viņu diena uzlabojās.
BET...... te nāk negatīvā daļa. Es īstenībā par visu šo pasākumu jūtos tik slikti, jo tas bija totāls izrādīšanās pasākums un bērni bija otrajā vietā. Vienkārši disquisting. Pirmkārt, tas, ka pēc kāda laika slimnīcas Buraks vairākas reizes stingri uzsvēra, ka sejiņu apzīmēšanas aktivītāte tagad beidzas un jāsāk pievērsties papīra krāsošanai, un tas, ka ap mani grozās vesela burzma bērnu, kuri cerību pilnām acīm gaida taureni/puķi/etc uz vaiga, jau nekas (nē, protams, ka es Buraka stulbos rīkojumus ignorēju un turpināju pievērsties bērniem). Otrkārt, bija arī filmēšanas grupa. Lūk, es zīmēju bizbizmārīti uz viena puikas vaiga, bet man bija to jāzīmē nezcik ilgi, lai kamera mani/viņu/kko uzķertu no labākā leņķa, kā arī puikam tika uzlikta elpošanas maska(!!!) tieši priekš televīzijas, lai to visu padarītu dramatiskāku.  Kā arī pēc tam man vajadzēja bildēties ar to pašu puiku (kā man teica priekš viņa mammas), ka puika dod man buču. Un nabaga puisītim jau acīs asaras, galīgi saskābis- nu nu dod meitenei buču. Šis neko, stāv sabijies, ar drebošu apakšlūpu un miklām acīm. Buču iedevu viņam pati, apskāvienu arī, bilde mammai tapa, bet tik un tā viss ir baigi neforši. Treškārt, apzīmēju bērnu sejas, pienāk Buraks, saka, ka visas aktivitātes beigušās un viņi dodas prom. Ap mani vēl joprojām drūzmējas bērni, kuri jau kādu laiku gaida rindā līdz viņiem tiks kaut kas uzzīmēts. Tā kā Artis un Emirs arī paliek, tad man nenākas sarūgtināt bērnus un iet uzreiz prom kā kameras tiek aizvāktas.
Uzbildējam dažas bildes, kurās esmu ietagota facebook, aizejam paēst, tiekam izvadīti ekskursijā pa slimnīcu un dodamies uz organizāciju, jo vakarā vēl jāiet prezentēties uz Sanko Park.
Tā jau ideja šim pasākumam ir ļoti laba un apsveicama. Es ļoti ļoti ceru, ka citas reizes, kad tur nebūs kameras, tas viss patiešām būs bērniem nevis tikai lai show-off, jo man patiešām gribētos tur aiziet vēl kādu reizi.