This is the end!

Nu ko, mana Turcijas dzīve (vismaz uz kādu laiku) nu ir beigusies. Esmu laimīgi un priecīgi atgriezusies atpakaļ Latvijā un nodzīvojusi te jau gandrīz nedēļu. Dažus jau satiku, citus vēl satikšu un droši vien būs daudzi tādi, ko nesanāks sastapt. Bet ko lai dara.
Šis droši vien ir pēdējais ieraksts šajā blogā. Un man ir doma, ka ir jāsāk rakstīt jauns blogs. We will see.
Atā!

Tik Tik Tik

Nu ko, final countdown ir sācies-pēdējās 2 dienas. Pedēja laikā atceros, kā franču meitene Maud, kura arī bija brīvprātīgā šajā pilsēta, sava projekta beigās teica, ka 1 gads ir par daudz. Un es pie sevis domāju- tu iejūties, tu iekārtojies, ar tevi sāk notikt visas jaukās lietas un tu uzsāc jaunu dzīvi šeit, un tad Bums! tev jau jābrauc projām.
Bet tagad man arī liekās, ka ir tomēr par daudz. Ka gribas atpakaļ.  Ka tas vairāk nav tas, kā bija kaut kad iepriekš.

Un man sāk uzmākties skumjas un nostaļģija- gribās atkal aiziet un uzmest aci visā lietām un vietām, nopirtk visu, ko vien var, pārēsties lētos donerus no mazajiem veikaliņiem utt :/

Anyway, tu pazaudē kaut ko, lai iegūtu kaut ko jaunu.
See you all soon, very soon :)

Walla, es patiešām pārāk daudz domāju. Jāatzīst gan, ka pārāk daudz droši vien ir labāk nekā nemaz.
Sāku stresot par  lietām, par kurām es pat nezinu, vai man ir šāda opcija, respektīvi, vai tās ir mission impossible vai arī konkrēts plāns.
Kaut gan atkal jāatzīst, ka ir labāk, ja ir vairākas opcijas nekā to nav nemaz.

Sīrija bija vnk episka. Atkal. Un kā vienmēr.
Beidzot ar sirdi un dvēseli esmu gatava pamest Turciju, bet atkal pēc ceļojuma uz Sīriju ar visām skaistajām  vietām, lietām, labajiem cilvēkiem, apbrīnojamo kultūru un vēsturi, ir tā mazliet skumji skumji, ka tas viss ir jāpamet un jābūt tālu tālu projām.
Ehhhh......

Un atkal man ir motivācija lietām, vietām un dzīvei kopumā. Vienīgi gan emocionāli, gan praktiski to (manu jauno ideju) nav tik viegli īstenot. But we will see.

Keepshutup

I am so sick and tired of all this bullshit! Thanks God, 25 dienas un es braucu mājās!

Mama I am going home!

Braucu mājās 14. nov. Būšu Rīgā 13:35. Lai gan gads paskrēja tik ātri un pirms kāda laika man likās, ka es nekad negribētu pamest šo skaisto valsti un labos cilvēkus, tagad man šķiet, ka nu jau visa ir drusku par daudz. Un varbūt, ka tā ir labāk. Lai gan es esmu pārliecināta, ka būs asaru plūdi- daudz un dikti.

Apzināti darīt lietas, par kurām tu zini, ka jau pašā saknē tās ir sliktas, un tad vienkārši gaidīt līdz sliktās lietas atgriezīsies atpakaļ pie tevis.
Izšķiršanās par izvēlēm no kurām viena ir godīga un patiesa un otra- izdevīga, tīkama un daudz viegkāka. Pieņemt lēmumu, un pēc tam kost pirkstos par to, vai tik godīgums nav pārvērtēts.

Nothing jeb casa de la mente

Biju Sīrijā uz pāris dienām. Amazing. Pilsētā, kurā ir droši un kur man ir draugi. Ehh..... apbrīnojami, cik šeit ir labi cilvēki. Kā arī šī ceļojuma laikā man atvērās acis uz vairākām lietām dzīvē. Visa vīzas lieta un tikšana līdz turienei bija tik dārga un čakarīga, bet domāju, ka man ir jāaizbrauc atkal. Jo man ir apsolīts aizbraukt uz pāris dienām uz tuksnesi un vēl visādas lietas, kam es nevaru pateikt nē. Vienīgi jāatrisina finansiālās un dokumentālās grūtības.
Un man atkal ir tāds iekšējs prieks un piepildījums par cilvēkiem, ko es satieku un lietām, ko piedzīvoju.
Šodien, pēc sarunas par to, ka ar manu lielo turku mīlu (viena mēneša hah!) viss laikam ir cauri, bija dienas uzlabošanas stratēģija ar alu, šprotēm un sarunām uz balkona. Un diena patiesi palika labāka.
Tuvākajās dienās pirksim biļetes atpakaļ uz Latviju. Tā ka most likely tiekamies atkal 14 novembrī!

Kļūdas

Kā lai definē „kļūdu”?

For sure ņemt kredītu studijām, kad tu neesi pārliecināts par savu izvēli un nezini, ko pēc tam darīt ar savu diplomu, bija kļūda. Jo visi taču iet uzreiz pēc visusskolas studēt, un kā tā nedarīt kā visi un ko kaimiņu tante teiks, ko citi nodomās. Un tad jau seko studijas, darbs, kāzas, darbs, bērni utt.

Anyway šī izvēle jau sen bija izdarīta un vilciens sen jau kā aizbraucis.

Pārtraukt mācības, lai aizbrauktu brīvprātīgajā darbā. To gan es nenožēloju ne mirkli. Lai gan ir visādi gājis, šis gads man ir iemācījis daudz daudz vairāk nekā es būtu ieguvusi savā fakultātē.

Izvēlēties Turciju. Viena no labākajām izvēlēm. Šī valsts ir tik lieliska. Lai gan vairumā gadījumu es varu saukt sevi par Latvijas patrioti, bet tomēr man liekās Turcija ir valsts, ko es mīlēšu vienmēr un ko es varu saukt par savām otrajām mājām.

Neatbraukt atpakaļ no Turcijas septembrī, lai atjaunotos studijām. No vienas puses tā ir kļūda, ka tiek zaudēts vēl viens gads no studiju dzīves, un, piemēram, manas spāņu val zināšanas jau nu noteikti sarūk ar katru dienu. Tas sagādā arī milzums problēmu, ko darīt tālāk, ko pasākt nez cik mēnešus  līdz universitei, kur atrast darbu utt.  Bet no otras puses, esmu tik pateicīga Visumam par visu to, ko es piedzīvoju šajos 2 pēdējos mēnešos. Savu lielo turku mīlu, kas gan tieši šo 2 mēnešu, kas man ir pēdējie, dēļ ir tik skaista un bēdīga,  ar lielu "kas notiek ar mums tālāk" pieskaņu. Ar lietām, ko man es notiekti nebūtu gribējusi palaist garām. Ar cilvēkiem, kurus es pavisam noteikti vēlējos satikt. Ar visu, kā dēļ, es tomēr izvēlējos palikt ilgāk.

Man šķiet, ka tāds jēdziens kā "kļūda" vispār ir nepareizs. Tās ir izvēles un alternatīvas. Kas pat nav pareizas vai nepareizas, tās ir tādas kādas tās ir. Tās gan ietekmē nākotni un nākotnes izvēles un iespējas, bet nu neko.... ir tā kā ir.

Un es braucu uz Sīriju.... hell yeah! Life is still beautiful. Un tad jau redzēs, kas notiek tālāk.

Lemon tree

Lai notiek tas, kam jānotiek! Kaut gan ir preferācijas, kam tieši būtu jānotiek.

Beidzot, kad viena no manām droši vien dziļākajām un slēptākajām vēlmēm, proti, lai man būtu kāds, kurš man prasītu, lai es paliktu ilgāk un kurš man piedāvātu visu, ko vien var sniegt, un uz ko es patiešām gribētu atbildēt ar jā! ir piepildījies, manis gaidītās endless happiness vietā ir tikai šis sad happiness par to, ka mans projekts tik drīz beidzas, par to, kas notiek tākāk ar mums un ko man vajadzētu darīt. Ehhh...

Bet enīvei šodiena bija tik laba diena. Vienkārši prieks dzīvot.

Meitene-cilvēku kolekcionārs

Es patiešām esmu cilvēku kolekcionārs. Jaunu un interesantu cilvēku iepazīšana man sagādā tik nenormālu baudu un iedvesmu. Ehhhh....... dzīve ir ekselenta.

Time catcher

Pietrūkst laika, kad viss bija simple and easy. Es, protams, nekad neatteiktos no tā, kas ir tagad, bet ir pārāk daudz vēlmes, izvēles un problēmas.
And I am all the time in my sad happiness mood. Ehhh......

Lietas, ko es gribetu iemacities-

1.  neteikt, ka ir ok un tas nekas, tad kad ta nav
2. to, ka ir ok justies tiesi ta, ka es jutos
3. pateikt Ne! lietam, kas mani neinterese un ko es negribu darit

Nepraatiigi aatriem soliem ir pienaacis Septembris. Septembris liıdz kuram bija atliku likaam laika un puse liidz muuziibai. Bet re kaa nekaa- Septembra meenesis kalendaaraa un apjukums galvaa.
Bet te ir labi, te ir skaisti, te ir... taa kaa tam ir jaabuut. Jaa, saakums bija gruuts un biski depresiivs, tacu tagad es atkal juutos harmonijaa ar sevi un citiem, un man akal ir taa pati sajuuta, kaa manaa laimiigaakajaa dziives periodaa.
Augusts tika pavadiits ramadaana noskanaas. Ar samuraju filmu naktiim un dosanos guleet peec riita ezana. Ar manu otro stopeesanas celojumu dziivee. Ar satiktiem tik daudziem labiem cilveekiem, kuri tev, svesiniekam, ir gatavi paliidzeet un piedaavaat visu. Veerojot saulrietu un naksniigo Urfu vakara ezana laikaa. Ar seedeesanu uz Mardinas pilskalna klausoties Kacema araabu-anglu staastiijumaa. Ar blandiisanos pa saurajaam Urfas ielinaam. Ar guleesunu zem zvaigznotajaam Mardinas debesiim, un fantastisku skatu baudiisanu sajaa pilseetaa. Ar atvadiisanos ar smaidu uz luupam no Kacema apsolot atkal satikties, bet peec tam vienatnee lasot vina atstaato veestuli un izpluustot asaraas. Ar nezinu par naakotni, bet ar savaadu iekseeju mieru par to, ka viss buus labi.
Es juutos taa, it kaa man ieksaa buutu milziigs labestiibas burbulis. Kad tev dod, negaidot neko pretii. Un tas tev pasam liek mainiities. Mainiities uz labu. Un dot labo citiem.
Vispaar EVS iemaaca loti daudz par dziivi. Par to, kaa pienemt paarmainas, par to, ka visam reiz pienaak gals. Par lietaam, ko tu nevari iemaaciities seezot sleegaa telpaa un klausoties kaada saciitajaa. Tas atklaaj arii daudz par tevi pasu. Lietas, par ko tu pat nenojauti.
Protams, viss seit nav cukurvatee un siirupaa tiits. Ir arii sliktas lietas. Lietas, ko negribas ne piemineet, ne uzrakstiit. Bet labaas lietas tam visam staav krietni vien paari.
Un zini, es atskaartu, ka visi mani pamatmeerki, kaapeec es izveelejos izdariit so izveeli un dariit to ko es daru tagad, ir piepildijusies. Motivation for life.

Galvaa man ir lielisks geniaals plaans, tagad vajag mazliet veiksmes, lai viss izdodaas.

Apbriinojami, cik loti iistajaa vietaa un laikaa mees satiekam iistos cilvekus, izdzirdam istos vaardus un sanemam atbildes uz saviem jautajumiem.

Nekad ieprieks neesmu jutusies tik nabaga, par sevi nepaarliecinaata un apmulsusi.

Ir jābūt tādai vietai, kurā tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi - sirds iesāpas no skaistuma... /I.Ziedonis/ So peedeejo 9 meenesu laikaa, esmu redzeejusi tik daudzas taadas vietas. Vietas, kur uz sekundes simtdalu tev aizmirstas elpot, jo ir tik skaisti un labi. Un cilveekus, kuri tevi nepaziist un redz drosi vien redz pirmo un peedeejo reizi dziivee, bet uznem un izturaas kaa pret senu un labu draugu. Lietas, kuras piepesi un negaidiiti notiek pasas no sevis. Notikumi un cilveeki, ko tu satiec un piepesi vienaa sekundee attopies- wow, tas viss patiesaam notiek ar mani. Un briiziem, kad viss ir tik labi, ka, ko gan veel var veeleeties, notiek kaut kas, kas ir pat veel labaaks.
Bet tad notiek kaut kas un visa sii idille tiek paartraukta. Un tas nav nekas slikts, kas notiek, taa ir vienkaarsi..... realitaate. Skarbaa dziives realitaate, kas liek paartraukt so nomoda sapni.
Un zini, es patiesaam negribu pamosties no sii Matrixa, bet man ir nelaagas aizdomas, ka man naaksies.

3,10

Sonedeel negaidiiti dabuujaam 5 briivas dienas no kuraam 1,5 jau ir aizlaistas veejaa nedarot neko. Biivaas dienas dabuujaam viirusa deel, kas, skiet, veel joprojaam plosaas darbaa (nee, driizaak klusiiteem uzgluun- un tad hops!).  Taa kaa es naaku no dziivokla, kura visi iemiitnieki ir/bija slimi, tad cilveeki saak izvairiities no komnikaacijas ar mani :D Ak, nu ko lai dara....
Vakardien vakaraa aizgaajaam pie muusu darba drauga iedzet teeju. Dziivoklis kaa jau dziivoklis, bet balkons...mmmm.... un otrs balkons ar naksiigo skatu uz pilseetu, ehhhh...... Taa nu arii palikaam tur pa nakti, gulot aaraa zem klajas debess, luukojoties zvaigznees, klausoties nakts klusumaa, kurs ap plkst 2 tika paartraukts ar bungu riibonu* un atveldzeejoties patiikamajaas veeja braazmaas. Jauki, jauki.
Mans daargais draugs Dators ir atteicies ar mani sadarboties un vairaak nesleedzas ieksaa :/ Drosi vien, tiks labots, kad es kluusu mazlieet bagaataaka nekaa sobriid. Kaa arii nenaaktu par launu mazaak lietot internetu + mazaak piipeet, mazaak lietot cukuru un saldumus, mazaak domaat, mazaak seedeet maajaas un mazaak nedariit neko. Jaa, kaut kaadaa meeraa- mazaak ir jaunais labaak.


* ramadaana laikaa, katru nakti speciaali noalgoti cilveeki ar bungaam iet pa ielaam modinot cilveekus uz eedienreizi pirms saulleekta (jo ramadaana laikaa no saullekta liidz saulrietam nedriikst ne eest, ne dzert (pat ne uudeni), ne piipet, ne ko sliktu dariit). Bet taa jau mazliet traki redzeet cilveekus, kuri skaita minuutes un sekundes, kad varees iedzet malku uudens. Kad buusu paarliecinaata, ka manii vairaak nav nekaads viirus, tad arii gribeetu paaris dienas ietureet ramadaanu.

Esot slimai un paliekot maajaas, vareetu izdariit tik daudzas produktiivas lietas. Kaapeec vareetu, nevis var? Taapeec, ka slinkums nelaiz mani aaraa no savaam ketnaam.
Bet liidz sim, lietas, ko esmu izdariijusi-:

• aizrakstiiju garu veestuli mammai (lai nomierinaatu arii savu vainas apzinu)
• paseedeeju facebook'a
• uzgaaju vienu muuzikas grupu, kas vareetu kluut par vienu no manaam favoriitgrupaam
• sageerbos, uzkraasojos un izgaaju laukaa, lai ietu uz darbu, bet puscelaa sapratu, ka taa tomeer nav tik laba doma un atnaacu atpakal
• saaku izsketinaat savu turku draamu

Tas gan nav daudz (un ko gan var gribeet, ja pamosties plkst 1 dienaa) un daraamo lietu ir kaudzeem, kas tiek atliktas uz tiesi saadaam dienaam kaa sii.



P.S. Jaunumi- no sodienas lídz 1.septembrim saakas ramadaans, no tirgotaajsievinas parkaa preci bez probleemaam var nokauleet uz cenu, kas ir 10x zemaaka par saakumcenu (es gan nejustos komfortabli taa darot, jo man liktos, ka es aplaupu nabaga paardeveeju), mums (varbuut) someenes buus viens awesome projekts un man seit ir palikusi 3 meenesi un 14 dienas.

Man skiet, es nekad nesapratiisu turku viiriesus.
Kaa arii vispaar in general sai naacijai ir lieliski atiistiita mindfucking speeja.

"I cut myself to feel alive"

Es oficiāli strādāju tīrākajā organizācijā ever.Sakarā ar to, ka very important people šodien nāca uz organizāciju, tad šorīt bija lielā tīrīšanas diena. Tīrījām visi nonstopā kādas 3 stundas. Visu. Līdz visiem bija līdz kaklam. Bet tagad organizācija ir tīra un kārtīga, kas ir jauki un pozitīvi, izņemot mērķi, kāpēc mums bija šī lielās tīrīšanas diena. Es saprotu, ka tas viss ir normāli un vajadzīgi, bet tagad, pēc dzīvošanas šeit un šo cilvēku pazīšanas, man nopietni ir lielumliela alerģija pret visām visibility  un izlikšanās labākiem nekā ir patiesībā darbībām.
Sāku palikt mazliet ļauna un īgna. Kas varbūt nav nemaz tik ļauni un īgni, bet tikai godīgi un vajadzīgi. Un kam varētu atrast miljons iemeslu, bet vai vajag? Nevar vienmēr būt labs un priecīgs. Problēma ir iekšā, tāpēc tiek izlikta ārpusē.
Visu laiku domāju aizrakstīt kādu e-pastu uz mājām, bet... nerakstu. Jo..... (atkal miljoniem iemeslu), varbūt, ka es esmu periodā, kad es gribu sāpināt citus. Un ko gan īsti rakstīt....? Kārtējo blā blā blā stuff un pievienot arī to, kas ir svarīgs. Bet tieši priekš tās daļas ir jāsaņemās un jāapdomājas.
Šodien English Speaking Club'ā uz jautājumu - Kā tu raksturotu sevi ar 3 vārdiem?- pirmā doma, kas man iešāvas prātā bija- smiling depressive emo. Kas šovakar es pavisam noteikti esmu.

Ahhh... man liekās, es nonākšu ellē par to, ka dodu cerības tik daudziem vīriešiem un maldinu viņus. Ne jau tīšuprāt un tāpēc, ka es būtu ļauna, bet tā vienkārši sanāk. Zinot, ka uzaicinājums uz tēju nav tikai uzaicinājums uz tēju, vienkārša parunāšanās nav tikai parunāšanās, un ka visam apakšā ir slēpti nodomi, bet vienalga tiek piekrists piedāvājumam, jo es jau arī nevaru sēdēt 4 sienās un manī ir vēlme kontaktēties ar cilvēkiem (bet kontaktēties savādākā līmenī).... sanāk tā, kā sanāk.
Thing to learn: express yourself clearly.

Sākšu ar to, ka es varētu uzrakstīt un aprakstīt tik daudzus vīriešus, sievietes, notikumus un lietas, bet atkal nekad nevar zināt, kas to izlasīs un kā sapratīs, vai tieši otrādi, tu zini, kas to izlasīs, un tāpēc arī nobremzē....
Uz Nemrutu tā arī neaizbraucām. Sarunājām ar mūsu Malatyas draugiem doties tur septembrī. It kā jau ir ok, bet no otras puses žēl, jo man riktīgi gribējās viņus satikt, un nav nekāda plāna brīvdienām. Plāns es pieņemu pats no sevis neuzradīsies, bet ir pārāk karsti, lai kaut ko baigi darītos, un lai arī man patiktu pasākt kaut ko lietderīgu, es tomēr pirmā neizrādu iniciatīvu nevienam, jo tas, protams, tiks pārprasts un dos nepareizu informāciju.
Pēdējās dienas vairos iziet uz balokona, jo pie manis vēl joprojām stāv kaimiņu tasīte, jo viņi plkst 2 naktī uzcienāja mani ar kafiju (btw, visu šo 8 mēnešu laikā nekāda īpašā komunikācija mums nebija vispār, bwt labāk vēlāk nekā nekad). Kā uzzināju, atdot tukšu krūzīti (vai jebkādu trauku) galīgi neklājas un ir ļoti slikti, bet ledusskapis galīgi tukšs.... Tāpēc tasītei droši vien nāksies padzīvoties ar mani līdz vakaram.
Vakardien iepazinos ar vienu tik foršu vīrieti (kurš nav pat turks), un joki, joki, bet nepārprotama interese par mani... Viss jau būtu skaisti un labi, ja viņš nebūtu tik īss un miniatūrs. Un es nejustos kā milzīgs valis :D Patiešām, gaidu, kad atkal pienāks laiks, kas es varēšu justies kā normāla garuma un izmēra sieviete.
Šodien runājos ar Zani, par turku vīriešu vajadzību visu kontrolēt. Lai gan es teicu, ka tā īsti nav, un ka tas ir normāli, taču pēc detaļu izdzirdēšanas, mainīju savu viedokli- jā, viņi ir kontrolfrīki (šajā gadījumā tas ir mūsu lielais draugs). Ir jauki, ja par tevi uztraucas un mēģina pasargāt, bet, patiešām, kas par daudz, tas par daudz.
Šodien varbūt pat pulkstens nebūs pat 5 pēcpustdienā un es jau būšu paēdusi otrās brokastis un gatava iziet no mājas. Bet most likely not.

Tev nav tā, ka citreiz tev liekās, ka tu esi kāds cits? Kāds cits un vairs ne tu pats. Tu dzīvo, tu dari lietas, bet vienlaicīgi tev mazliet ir sajūta itkā tu to visu vērotu no malas. Jo tu, vecais omulīgais, pierastais tu, tā nerīkotos, tā nerunātu, tā nejustos, tā nebūtu. Itkā tas ir kāds cits, kurš to visu dara.
Un ja, tu izpeldi no šī nerealitātes burbuļa, un saproti, ka tas tomēr esi Tu, bet jaunais Tu, ko tad? Vai tu paliec tāds, kāds tu esi tagad vai arī tu mainies uz veco Tu. Bet varbūt tu saproti, ka ne vecais, ne jaunais Tu, nav īstais Tu?

Zini, kas ir slikti? Ka mēs varam izvēlēties tikai vienu nākotni. Ka visas alternatīvās nākotnes, brīdī , kad tu izdari izvēli, izgaist. Un tad tu nesatiec cilvēkus, kurus citā nākotnē būtu saticis, nedzīvo dzīvi, kas būtu iespējama, ja tu izvēlētos nākotnes alternatīvu Nr.14., nepiedzīvo notikumus, kurus būtu varējis piedzīvot.
Bet, protams, tu piedzīvo, izdzīvo, satiec un izdari lietas, kas ir tavā nākotnes izvēlē. Un varbūt vēlāk tev pat palaimējas satikt cilvēkus un izdarīt lietas, kas tev bija lemts, bet tika atliktas uz laiku, jo tobrīd tu izvēlējies citu ceļu.
Un tad pienāk laiks izdarīt izvēli, un tu nezini, jo tev gribās visas šīs nākotnes un vienlaikus nevienu no tām. Un tu aizver acis, ievelc elpu un sper soli vienā no tām, un tad jau redzēs kā nu būs....

Butterflies and hurricanes

 Diena, kad atbrauc jauni brīvprātīgie- 2 poļu meitenes (par ko mēs uzzinājām pirms aptuveni emmm.....12 h- nu jā, bet tā ir vienmēr). Atšķirībā no visām citām reizēm, šoreiz nolēmām parādīt jaunajiem voluntieriem realitāti ar ne tik tīru dzīvokli, nesalabotu elektrību un tukšu ledusskapi. Ceturtdien organizācijā notiek latviešu filmu vakars. Plānojam parādīt "Midsummer Madness", kuru laikam es tomēr neesmu redzējusi. Ja vien izdosies atrast un saprast kā to nolādēt. 

Vēl šodien mūsu turku valodas skolotājai, kura no nākamās nedēļas vairs nav mūsu skolotāja, bija dzimšanas diena. Jauki un mīli pasēdējām kafeinīcā ar viņas gimeni.

Dienas frāze: "Es neko nesaprotu, ko tu runā angliski, bet tu runā tik smieklīgi". :D

Un dienas padoms, kad es uzprasīju vienam savam draugam, vai viņam ir kāds ieteikums man, ko es varētu darīt tālāk ar savu dzīvi, bija - "Ir gan....tev ir jaasameklee mani un kaartiigi jaasamiiljo:P" Jā, pat nezinu, kā lai to komentē, bet mīlu tevi, Niedra.

Brīvdienās ceru, ka es un Zane brauksim uz Nemrutu ar mūsu Malatyas draugiem. Kas būtu vnk lieliski.

Ja nē, tad droši vien jāaizbrauc kaut kur citur, jo Antepas ir krietni par daudz.

Ak, jā, vēl man izteica šodien komplimentu, ka ir jauki, ka es izskatos/esmu kā zivs :D (bet tur ir dziļa doma apakšā).

Sapratu, ka man gribās iepriecināt pašai sevi un rītdien, ja sanāks agrāk piecelties, tad varētu aiziet līdz iepirkšanās centram, lai iegādātos ko skaistu.

Un vai patiešām ir slikti melot pašam sev? Tas droši vien ir kārtējais jautājums, kuram, ja tu apsēdies, padomā un iedziļinies kaut uz minūti, tu zini atbildi. Bet tā vietā tu izvēlies uzgriezt skaļāk mūziku, ieiet internetā un darīt jebko citu, jo tā ir vieglāk.

Sapratu, ka laikam mans iecienītākais jautājums nu ir- Vai tu esi laimīgs? Laimīgs būt šeit un tagad, darīt to, ko tu dari un dzīvot tā, kā tu dzīvo.

Oh! Darling

Vakardiena ar zobu ārsta apmeklējumu, kas vienas dienas laikā tika pārcelts 3x uz vēlāku laiku, un ne jau manas vainas vai gribēšanas pēc; ar pērlīšu rotu veidošanu no daudz-par-dārgiem materiāliem (kuriem visticamāk bija cena priekš ārzemniekiem); treasure map of your life darbnīca, kas ir kruta ideja, bet man nebija laka pabeigt manu karti; tea party, kurā kā vienmēr bija divas grupas- turku turciski runājošais aplis un daudz mazāks, bet skaļāks un jautrāks yababanci angliskais pulciņš, kuram periodiski pievienojās daži turki;  un plāns pēc tea party iet mājās iedzert alu pēc smagas darba nedēļas un skatīties ar projektoru filmas. Beigās gan iznāca tikai skatīties filmas, jo kā izrādās tieši todien bija reliģiskie svētki, kuros ir aizliegts lietot alkoholu, un visi alko veikali bija ciet. Toties bija jauks vakars ar American Beauty, popkornu, mazliet Rigas balzama ar kolu un runāšanos līdz izdzirdi pirmo rīta dziedājumu no mošejas.
Rītdien mūsu vācu draugs Benijs pamet Gaziantepu, lai dotos vispirms uz Anakaru un tad atpakaļ uz Vāciju. Mazliet skumji, vienas no daudzajām pārmaiņām. Šomēnes mums pievienosies vēl 5 jauni brīvprātīgie.
Šodienas plāns- kopīgas vēlās brokastis ar meitenēm, kas palika pie mums pa nakti, pēcpusdienā aiziešana uz organizāciju, lai piedalītos īsfilmā un vakarā Benija atvadu ballīte.

Feel it!

Fanzin (=fanatic magazine) ar personisku emo sacerējumu, angļu valodas stunda ar bērniņiem (=mazajiem monstriem), vēderdeju nodarbība,  flashmob, azerbaidžāņu tautu deju nodarbība un filma franciski ar subtitriem turku val + jaunie organizācijas mājdzīvnieki- 2 kaķi. Nu jā, tāda bija šodiena.

Naktis ar +35 grādiem, mana jaunā tendence uz visu atbildēt ar Nē! un doma beidzot draugos ielikt kādas bildes.

- I can see you are happy.
-Mmmm... maybe.
-Evet.
-Although there of course still are some things what I need to feel ultimate happiness..... Yes, I am.

Sea, sun, beach, party, friends&holidays- hard life of EVS volunteeer

Rītdien agri agri no rīta braucu uz 6 dienām uz Mersinu pie jūras.

Holiday mode ON!

Maraša

When I get sad, I stop being sad, and be awesome instead /B. Stinson/


Njā, diemžēl man tā neizdodas.

Un priecīgus Līgo un Jāņu svētkus! Man gan šogad nekādu Līgo svētku nebūs, bet lai Tev jauki nosvinas!

Esmu atpakaļ no brīnišķīgām 3 dienām Iskenderun, un kārtējo reizi notiek nez cik notikumi, kuru virpulī tu uz sekundes desmitdaļu apstājies, ievelc elpu, aizver acis un nodomā- to es gribu atcēties un ierakstīt atmiņā uz mūžīgiem laikiem.

Šo visu man joprojām traucē izbaudīt zemapziņā nogrūstā doma, ka tas viss kādreiz beigsies, un ko tad? Ir mazliet biedējoši, ja nav idejas par nākotni.

Un Iskenderun viss bija tik awesome un forši līdz sāka notikt kas dīvains- ar mums katru pēc kārtas sāka notikt slikti savstarpēji nesaistīti notikumi. Gluži kā Final Destination. Nezinu, varbūt tā bija kāda zīme, bet es to nesapratu. Dīvaini.

------

Lai arī kā man patiktu dzīvot un piedzīvot visas lietas, kas ar mani notiek šeit, to visu man mazliet traucē izbaudīt bailes, kas man tomēr visu laiku sēž zemapziņā, bailes par nākotni, šaubas par maniem lēmumiem, pārdomas par to, ka šis projekts gribu to vai nē tomēr tuvojas beigām, par to kā būs atgriezties atpakaļ, par to vai mani vispār kāds vēl gaida atpakaļ, jo lai arī esmu pārliecināta, ka šī aizbraukšana bija pareizais lēmums, tas nemaina to, ka savā ziņā tas ir egoisms pret tiem, kas palika turpat, jo arī viņi var justies vieni, vientuļi un pamesti, un kāpēc lai viņi neatdarītu man ar to pašu, kad es būšu atpakaļ, spiediens, ka vajadzētu būt atpakaļ ātrāk, lai turpinātu studijas, slepena vēlme, ka gribētos palikt te kādu brīdi ilgāk, pārdomas par to ka, lai arī man te ir daži draugi, tā tomēr nav ģimene, kas mani atbalstītu un palīdzētu vienmēr, apziņa, ka laiks skrien pārāk ātri un ka man škiet, ka man tā būs krietni par maz.

Trekkings

Do you fell the same?

Muļka vīrieši

Nekādu Ameriku es ar šo bildi neatklāšu, bet jā, dažiem tas izpaužas pārāk daudz, krietni  pārāk daudz.

Exactly!

Lai gan būšanai meitenei ārzemniecei šajā valstī ir daudz priekšrocību, bet tam visam ir arī ēnas puses.

Kids, dont walk alone in the nights!

Kaapeec mees (es) ar noluuku saapinaam cilveekus, kuri mums ir svariigi?

Jautaajums, kuram es pati zinu atbildi- taapeec, ka sie cilveeki saapina muus un mees esam paaraak savtiigi un egoistiski, lai taa vienkaarsi to piedotu un aizmirstu, pat ja sie cilveeki ir daargaakie pasaulee.

Feel like a bird

 

Kā man iet? Nu vispār jau labi.

Yalan dolan gülümsemeler

Sēžu darbā pie datora, gaidu sapulci. Sapulce sāksies, kad yabancijiem (jaunajiem voluntieriem) beigsies turku val stunda. Kaut gan mums turku val stundas notiek atcevišķi, piedalos viņu stundā dziedot turku dziesmas.
Varētu iet pasēdēt ārā, bet pārāk karsti, kaut gan diena ir tikko sākusies, un pat caur jaciņu mana āda, kura mazliet apdega brīvdienu izbraucienā, svilst.
Sliktā puse būšanai šeit ir, ka man nākas kontaktēties un pavadīt kopā laiku arī ar cilvēkiem, ar kuriem citos apstākļos es noteikti izvēlētos nespendot kopā laiku.

Ultimate...

Man gribētos izstāstīt Tev tik daudz lietas, bet.... varbut vēlāk. Varbūt kādreiz.

Herb is a plant! Is it?

Dziesma, ko mēs mēģinām iemācīties. Par iešanu dzert šovakar.
It kā jau vārdi visu laiku atkārtojas, bet tik un tā mana fish memory tās 6 rindiņas nevar iegaumēt.
Un priecīgu Commemoration of Atatürk kā arī Youth and Sports Day! ;)

Pieneņpūka

 

Ar labunakti, un jauku nākamo dienu! :)

Festivāls

 

GapGenc Festival 2011 Gaziantep

Rumkale

Festivāla pirmā diena. Zane, es un Orcuns baudām koncertu

Triana Park koncerts Gaziantepā

Šādi skati ir viena no lietām, kas padara šo valsti tik lielisku

Viena diena pirms festivāla. Pēc intensīvas gatavošanās festivālam darba dienas čillojam ar latviešu meitenēm un viņu kaučsērferiem

Es un mans dzīvokļbiedrs Kacems

Ar Triānas Parku Gaziantepā tirgū

Festivāla plakāts pie organizācijas

Rumkale

Workshopā gatavojoties Hayko Cepkina koncertam

Hayko Cepkin