Tikai pamostoties tu zini, ka biji aizmidzis

Tā kā mana šodiena tiek bezmērķīgi nosista internetā, tad uzdūros vienam blogam,kuru acīmredzama iemesla dēļ neatklāšu (tiem, kas nav tik attapīgi, pateikšu priekšā-gribu lai tu lasi tikai manu blogu un lai tikai es esmu tava internetbloga varone).
Viens no tā bloga ierakstiem mani rosināja uz pārdomām, kas īstenībā jau iepriekš bija manās apziņas dzīlēs. Manam blogam ir nepieciešamas pārmaiņas. Kā piemēram bildes. To es zināju jau sen, bet vienkārši biju pārāk slinka, lai iztērētu 30 sekundes sava dārgā laika liekot bildi, kurš tāpat tiek pavadīts darot neko. Jo bilde katru ierakstu padara divkārt interesantāku. Gudrības, ko es sasmēlos tajā blogā, ir, ka bilde ir jāpievieno PĒC ieraksta, tādējādi lasītājam liekot skrollēt peli uz leju lai redzētu bildi un varbūt arī izlasīt kādu rindu.
Jo bilde, atšķirībā no teksta, ir aptverama ar vienu vienīgu skatienu, neprasa ne ilgu laiku, ne arī lasītprasmi, nedz arī intelektu, kas vidējam internetlietotājam nemaz tik augstā līmenī nepiemīt.
Labākā variantā lasītājs saprot, ka bilde ir atalgojums par viņa laiku, kas pavadīts lasot, bet ņemšana bez došanas ir zagšana, un to jau neviens negrib.
Viss jau būtu jauki, bet problēma slēpjas tajā, ka visa plašā pasaule ne mazākajā mērā don't give a shit par tevi, tavu ikdienu un dzīvi kopumā. Varbūt diviem taviem labākajiem draugiem un vienam paziņam, kas ir ūberlabs un svēts cilvēks un kuram rūp ikviens, tas interesē, bet pārējiem nē.
Sense. This post makes none. Bet tam jau internets ir domāts- pavēstīt citiem pilnīgi bezjēdzīgu informāciju.
Es sāku palikt ļauna un sarkastiska. Biedējoši vai ne? Nekas, tas drīz pāries. Varbūt.

29. janvāris

"Nevar pastāvēt draudzība starp vīrieti un sievieti. Var arī tā: draudzība starp vīrieti un sievieti ir tad, kad viņš viņu grib, bet viņa vēl šaubās. Sievietes jau grib draudzēties, viņām vīrietis ir vienkārši cilvēks. Man reiz bija meitene, kura bija pārliecināta, ka  mēs tikai draudzējamies. Savukārt es vienkārši sapratu, ka mesties viņai virsū būtu tā kā par ātru". /Slava Se, rakstnieks blogeris/

Vispār jau šim citātam nav nekāda sakara ar to, ko es rakstīšu, vienkārši tas ir ņemts no vienas intervijas, ko nesen lasīju. Droši vien daļa patiesības šajā citātā ir, bet tomēr ticu, ka var notikt arī savādāk. Feel free to leave a comment about this topic.
Šodien neaizgāju uz darbu uz sapulci. Es varētu uzrakstīt simtiem lame and fake attaisnojumu, bet patiesībā man patiešām vienkārši ļoti negribējās iet. Pieņemu, ka par to mani daudzi tagad ienīst, jo tas patiešām ir bezatbildīgi un necienīgi pret pārējiem, un viņiem ir visas tiesības tā justies. Jā, pati radu sev problēmas, bet par to domāšu vēlāk.
Toties šodiena bija jauka. Vakarā sarunāju satikties ar Saidu. Saidam ir 26 gadi, gribēja doties uz Latviju, Liepāju EVS'ā bet tā vietā pieņēma citu piedāvājumu-doties studēt kādu laiku uz ASV, ir jau bijis armijā, ir viens no (vismaz man pazīstamajiem) retajiem musulmaņiem, kuri nelieto alkoholu, strādā paklāju tirzniecības uzņēmumā. Iepazināmies pagājušnedēļ apmācībās, kuras vadīja Zane. Un tā mēs sākām tā forši draudzēties (kaut gan mana zemapziņa tik un tā to visu saista ar augstāk minēto citātu, bet pieņemu un ceru, ka velti).
Un biju domājusi to te nerakstīt, bet ehh..  šoreiz ļaušu tev uzlūkot vienu no manām ēnas pusēm. Atklāju, ka es esmu tik privātīpašnieciska. Drīzumā atbrauks jaunie brīvprātīgie, bet es patiešām negribu viņus iepazīstināt ar maniem draugiem šeit, kuru nav nemaz tik daudz. Gribu draugus tikai sev un nedalīt ar nevienu citu. Kādu vietu uz kuru varētu iet tikai es, cilvēkus, kuri draudzētos tikai ar mani. Jā, tas ir savtīgi, egoistiski un Latvijā es tā noteikti nedarītu, jo ir taču forši sapazīties ar jauniem cilvēkiem, un sapazīstināt draugus vienu ar otru, bet ne šeit. Šeit sāk līst laukā mans melnais gulbis.

'Ello, whats your name? Where are you from?

Pagājušā nedēļa ir raksturīga ar to, ka nācās satikt Fatih un Buraku 7 dienas nedēļā, un šis process joprojām nav pārtraukts arī šajā nedēļā.
Jau rakstīju, ka esmu jaunā Social Development Campaign koordinatore, kas reāli nedarbojas valodas barjeras dēļ, un neviens uz maniem jautājumiem neatbild un visi tikai sēž nelaimigi un ar nolaistām acīm. Nez, vai priekšniecībai nav ienācis prātā, ka kordinatoram ir arī reāli kaut kas jākoordinē? Bet tā šī kampaņa iet uz priekšu un, par spīti tam, ka es esmu diezgan ļoti neieinteresēta tēmā Vide, šķiet būs kruti.
Piektdien vakarā ar organizācijas cilvēkiem devāmies uz pakalnu pilsētas nomalē, no kura var redzēt visu apgaismoto gandrīz 2 miljonu pilsētu. Tā līdz kādiem 2 naktī tur notusējām ar Smirnoff, alu un Rīgas balzāmu uzkarsētu ar ķiršu sulu. Pēc šādiem pasākumiem man mīlēt turkus ir daudz vieglāk.
Svētdien organizācijā notika Teambuilding training, kur viena no treneriem bija mana dzīvokļbiedrene Zane. Turki gan pēc sestdienas ballītes ieradās galīgi wasted, kaut gan viņiem bija jāvada apmācības/jāreprezentē organizācija. Ak, un pagājušajā naktī bija vēl sakāvušies ar vietējo mafiju. Šī lieta par kautiņu bija noslēpums, un no mums EVS voluntieriem vispār top-secret noslēpums. Tā kā mēs to nejauši uzzinājām, tad tagad mēs esam profesionāli spiegi, kuri to tik vien dara kā okšķerē info par organizācijas cilvēkiem :D Jauns pakāpiens karjerā.
Bet tā training bija foršs un deva iespēju iepazīties ar jauniem cilvēkiem un iegūt pāris jaunu foloveru. Jēj.
Svētdienas vakarā Samets mūs, EVS brīvprātīgos uzaicināja pie sevis (kad tika jautāts mans viedoklis vai uzaicināt arī citus no organizācijas, es laipni atteicu, ka varbūt tomēr labāk nē). Par Sametu- Samets arī ir no šīs organizācijas, bet darbojas ar citiem projektiem nekā es, un vēl viņš ir viens no ārēji skaistākajiem cilvēkiem, ko es esmu savā dzīvē redzējusi. Tāpēc man ik pa brīdim ir jāaizrāda sev: "Beidz blenzt!" :D.Tā jau vakars bija foršs- Samets uztaisīja mums vakariņas (ak, jā, aizbraucām tikai es un Zane, un vēl atnāca arī Cengizs), gribējām online skatīties filmu, bet interneta lēnuma dēļ šis plāns izgāzās, bet problema tika atrisināta aiņemoties filmas no apakšstāva kaimiņiem, un tā arī galu galā palikām pie Sameta pa nakti (ceru, ka vinš par šo faktu nebija izfrīkots ārā). Droši vien Samets varētu kļūt par manu jauno sapņu best buddy ever, bet viņš (tāpat kā Zane) dodas uz Igauniju un tad uz Kolumbiju pie savas internetā satiktās draudzenes(crazy vai ne?) un būs atpakaļ tikai 1. martā (tāpat kā 6 jaunie brīvprātīgie).

21. janvāris

Šodien darbā bija sapulce. Šķiet,līdz šim mana mīļākā sapulce. Varbūt, ka tas ir naivi, bet man ir sajūta, ka lietas patiešām ies uz labu. Izspriedām, ka es tagad būšu jaunā Sociālās Attīstības kampaņas vadītāja. Tas uzliek atbildību, bet piešķir arī motivāciju. We will see, bet domāju būs labi.


P.S. Prikols no šodienas- mūsu boss šodien pajautāja mūsu turku val. skolotājai, vai viņa negribētu kļūt par brīvprātīgo mūsu organizācijā ->un kā brīvprātīgā turpināt mācīt turku valodu bez maksas, tādējādi dodod ieguldījumu organizācijā :D

P.P.S. Ja Tev ir kādi superģeniāli (bet parastie arī derēs) ierosinājumi, kā prezentēt tagadējo Soc. Att. kampaņu, kuras pašreizējā tēma ir Environment, tad labprāt gribētu tos dzirdēt. Ieliec komentāru vai atsūti man vēstuli.
Ak, un šodien saņēmu paciņu no mammas. Jauki.
Tamam, tiekamies vēlāk :)

Festivāla spams

Tu šo informāciju droši vien jau zini, bet tik un tā pastāstīšu vēlreiz. Maijā šeit notiek liels starptautisks jauniešu festivāls, kuram tagad var pieteikties.

FESTIVAL ACTIVITY APPLICATION CALL

Dear friends,
Organisation committee of Gaziantep GapGenc Festival 2011 has announced activity application process. So if you or your organization wants to organise any workshop, training or art performance or to take part in Organisation Fair within the festival, we will be pleased to receive your applications (until the 28th of February, 2011).

About the festival:
Where: Gaziantep, Turkey
When: May 6 - 9, 2011
Theme: Youth Participation and Volunteering
Who will participate: young people and youth workers from all around the world
How to apply: http://www.gapgenc.org/en/applications/index.html
Deadline: for activity applications - February 28, 2011.
Further information : http://www.gapgenc.org/en/
FB page: http://www.facebook.com/pages/Gaziantep-GapGenc-Festival-2011/
Questions: gapgencfestival@gmail.com

 

 

Tā kā es zinu, ka visi mani draugi ir jauni, skaisti un talantīgi, tad ja Tev ir vēlme, vari pieteikties. Ja tu organizē workšopu, apmācības vai uzstājies ar kādu art performance, tad tev apmaksā ceļa un uzturēšanās izdevumus. Man gan, ja runājam tā pavisam atklāti, pašai par šo festivālu ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, bet tas varētu būt reāli kruts festivāls, kurā piedalīties.

Tā, ka uz priekšu! Un ja tev ir kādi jautājumi, droši vari sūtīt man vēstuli, kaut gan vari man aizrakstīt arī tāpat, vienkārši pastāstot par visu un neko.

Pamparampamam

Viens no šodienas topa notikumiem ir tas, ka 1. martā atbrauc jaunie brīvprātīgie. To, ka kāds atbrauc, es jau zināju iepriekš, bet šodien uzzināju, ka atbauc veseli 6 gabali. Un visi vai nu uz 6 vai 9 mēnešiem. Ahh.. un tas mani iekšēji sāk nogalināt jau tagad. Kas tur tik traks? Tas, ka mēs dzīvoklī būsim 8 cilvēki. Cilvēki, kuri strādā katru dienu kopā, dzīvo kopā, mitinās istabā pa trim cilvēkiem, lieto vienu vannasistabu utt. Sāku nopietni apdomāt iespēju dabūt turku boyfriendu pie kā iemitināties. Bet varbūt, ka šī problēma tiks atrisināta. Really hope so.
Nākamnedēļ Zane brauc uz Igauniju, kas nozīmē, ka dažas dienas jeb apm. nedēļu es varēšu šeit padzīvoties viena pati. Jauki. Ceru, ka turki saprotot, ka nu esmu palikusi viena pati, nemēģinās nākt ciemos katru vakaru. Kā arī 31. janvārī Artis un Artioms brauc projām, jo viņu projekts beidzas. Mazliet skumīgi jau ir. Izrādās, ka man nemaz tik ļoti nepatīk pārmaiņas.
Vēl šodien pirmoreiz (pēc 2 mēnešiem šeit) satiku savu mentori. Mentors ir tāda kā uzticības persona, kas palīdz, atbalsta un palīdz atrisināt problēmas ar organizāciju. Mentori sauc Nur, 28 gadus jauna meitene ar gariem krāsoti gaišiem matiem un diezgan gaišu ādu, kura strādā univeristātē. 8 gadus dzīvoja, mācījās un strādāja Ankarā, bet vecāki piespieda pārcelties uz atpakaļ uz Gaziantepu, un sameklēt turīgu vīru. Ir precējusies ar plastikas ķirurgu (kurš pelna apm tikpat, ja ne vēl vairāk, kā biznesmenis), bet vecāki ar šo izvēli ir neapmierināti, jo viņš redz strādā ar rokām, kas ir parasts necienīgs darbs.
Uzprasīju Cengisam par telefonu, un jā, laimīgā kārtā, viņam ir ir lieks vecs telefons, ko viņš var man iedod palietot. Tagad tikai ir jānoķer Cengiz, kad viņš nāk uz organizāciju.
Pēdējās dienās vakari tiek pavadīti skatoties filmas ar projetoru uz sienas un pīpējot ūdenspīpi. Jauki čillošanas vakari.
Rītdien pēcpustdienā gribēju iet ar Sofiju uz tirgu, bet tieši tanī laikā  mums ir sapulce organizācijā par projektu. Droši vien atkal jaunu solījumu, pārmaiņu un apņemšanās laiks. Un, lai arī visu nedēļu laiks organizācijā tika pavadīts vnk sēžot internetā, skaipojot, noklausoties turku sarunas un cenšoties uztvert kādu zināmu vārdu vai organizācijas cilvēku novērošanā, laika aiziet un ievērtēt tirgu tik un tā nesanāk.

17. janvāris un telefona emocionālā krīze

Šodienas sērīgi bēdīgais notikums ir tas, ka mans telefons ir atteicies darboties. Telefona emo noskaņojums ir izskaidrojams ar to, ka šeit, Turcijā, telefons ir jāpiereģistrē. Ja to neizdara, pēc kāda laika tas vnk beidz funkcionēt. Tev, kas šo rakstu lasa, šī ziņa droši vien ir diezgan vienaldzīga, jo Latvijā manu telefona numuru zināja precīzi 2 cilvēki, no kuriem 1 man dažreiz uzzvanīja, bet te man un manam fanuklubam gan ir, kā ir :D Kā notiek telefona reģistrācija tā arī man neviens vēl nav izskaidrojis, vienīgais ieteikums ir nopirkt jaunu Turcijas telefonu. Par cik Artis un Artioms drīzumā atstāj šo brīnišķīgo pilsētu un vispār valsti kopumā, tad viņi piedāvājās pārdod savus tel. man. Vienīgā problēma šajā darījumā ir tā, ka viņi brauc prom pēc 2 nedēļām. Ieliku postu facebook un ceru, ka varbūt kāds dāsns un augstsirdīgs foloveris man aizdos telefonu uz dažām nedēļām, kaut gan īpaši lielu cerību man diemžēl nav.

Ak, un ja Tu man vēlētos man kaut ko jauku atsūtīt, tad šī ir mana adrese:

Gaziantep Genclik ve Kultur Dernegi
To: İlze Zepa
Konak Mah. Üniversite Bulvarı No:103 1. Kat
(Binevler Postanesi Çaprazı)
 Şahinbey
Gaziantep
 27070
Turkey

Es, lai gan esmu pat nopirkusi pāris pastkartītes ar Gaziantepas bildīti, tā arī nevienam neko neesmu nosūtījusi, tāpēc neļaunošos, ja man arī nekas netiks atsūtīts ( kaut gan, kā teiktu Laura, man ātri tuvojas vārda diena un pēc tam vēl dzimšanas diena, un man patīk dāvanas :D).

Šodien pie mums nāk ciemos Cengis (kurā es arī tāpat kā gandrīz visos pārējos cilv. šeit jau esmu paspējusi vilties) uz Artioma taisītajiem pildītajiem pipariem, nargiles pīpēšanu un iespējams kādas filmas skatīšanos(kam es speciāli paņēmu no organizācijas projektoru).  Tā ka es teku mazliet uzpost māju.
See you later :)

My life. My world. My perception.

Dzīve pamazām rit uz priekšu. Drīz būs nu jau 2 mēneši kopš ir sākusies mana jaunā dzīve šeit. Jā, nenoliegšu, ka dažbrīd man pietrūkst arī manas vecās dzīves. Tas ir apmēram tāpat kā ar vecām treniņbiksēm- ceļgali izdiluši, krāsa izbalējusi un kauns tās kādam rādīt, tomēr tanī pašā laikā, tās ir tik vecas, ērtas un pierastas,katra svītra ir pazīstama un tik daudz kopā piedzīvots, ka no tām atteikties ir grūti. Bet nav arī tā, ka mana jaunā dzīve būtu rozā un pūkaina. Un tomēr es esmu ļoti pateicīga par šo iespēju; par iespēju izdzīvot šo visu šeit un tagad. Ir grūti, kad tu atskārsti, ka tu nedari to, ko tu biji iztēlojies, kad vilies visos un visā, kad saproti, ka cilvēkiem, kurus sāc uzskatīt par draugiem, tu esi tikai viegli dabūjama meitene no Eiropas, kad uzzini, ka tas, kā kaut kas izskatīsies citu acīs un ko citi nodomās, ir viena no dzīves svarīgākajām lietām, kad cilvēki uzvedās pilnīgi savādāk darbā un brīvajā laikā, kad saproti, ka esi pilnīgi viens, jo te nav ne draugu, ne ģimenes, ne viena uz ko paļauties, un kad baidies, ka pieliekot tik daudz pūļu izveidot dzīvi šeit, to būs grūti pamest. Kā arī ir pārāk viegli. Es gribēju grūtības, ko īstu, stipru, labu un no sirds, bet tā šeit, vismaz pagaidām, nav. Par spīti tam, es esmu ārkārtīgi pateicīga, ka man ir šī iespēja uzzināt un iepazīt tik daudz jauna, pirmām kārtām, iepazīt mani pašu, jo viena no svarīgākajām lietām dzīvē ir būt par draugu sev pašam un pēc tam jau citiem. Šķiet, jau no pirmajām dienām es atklāju ļoti daudz lietu pati par sevi, lietas par kuru eksistenci es nemaz nezināju un kuras, kā man pašai likās, man nemaz nepiemīt, vai arī piemīt to diametrāli pretēja īpašība. Iespēja, piedzīvot to, kā īstenojas vairāki tavi sapņi un vēlmes, lai gan ne tieši tādā veidā kā bija iecerēts, bet tomēr...

Un paldies par to visu.

Don’t compare your life to others. You have no idea what their journey is all about /R. Brett./

Janvāra sākums

Nu jau ir pagājusi vesela nedēļa jaunajā 2011. gadā.
Kas ir noticis pa šo nedēļu? Nu tātad par visu pēc kārtas...
Jauno gadu svinējām mūsu koridatora Fatiha dzīvoklī, īsumā- daudz turku, turku valodas, turku dziesmu dziedāšanas utt. (bet bez šampanieša un salūta). Es sāku izbaudīt vakaru tikai pēc pulksten 12 (jeb pēc pāris dzērieniem un dāvanas saņemšanas). Katram bija izlozēts kāds cilvēks, kuram ir jāuzdāvina dāvana. Man pašai mana saņemtā dāvana liekās ļoti ļoti forša. Man tika raki trauks ar iegravētu manu vārdu (raki ir turku alkoholiskais dzēriens) un kaklarora (par kuru īsti nesapratu vai tā ir antīka vai arī veidota pēc antīka dizaina). Varbūt vienīgi es likos pārāk iepriecināta par dāvanu, jo vēlāk tanī vakarā vīrietis, kurš man šo dāvanu pasniedza, pajautāja man par manu attiecību statusu, un bija spiests noklausīties stāstu, ka nē, es nemeklēju turku boyfriend. Kopumā Jaunā gada svinības bija tīri ok, bet atkārtot šādas svinības es laikam vairāk negribētu.

Svētdien ar Annu no Polijas un Sofiju no Hollandes (kuras arī ir brīvprātīgās Gaziantepā) aizbraucām vienas dienas ekskursijā uz Şanlıurfu. Lieliska diena. Atbraucot uz to pilsētu un bildējoties pie zivju dīķa, ar mums sarunu uzsāka kāds turku vīrietis. Pēc sākuma igniorēšanas stadijas, izrādījās, ka viņš ir foršs (un pie tam angliski runājošs) vīrietis, kurš piedāvājās mums parādīt pilsētu. Tā nu viņš visu dienu ar mums čupojās. Tīri jauki. Tā kā es esmu bez fotoaparāta, tad kādreiz kad saņemšu no meitenēm bildes, iespējams tās parādīsies facebook.

Sakarā ar to, ka pirmdien es neīpaši labi jutos un pie tam jutos pelnījusi brīvdienu, paliku mājās. Forša mājās sēdēšanas un nekā nedarīšanas diena. Kaut arī palaidu garām daudzus svarīgus notikumus, kas norisinājās organizācijā. Un kas bija pamats tam, ka viss otrdienas rīts pagāja kādu 2,5 h sarunā par projektu un vispār dzīvi šeit. 

Ierosinājums šai sarunai jeb pēdējais piliens neapmierinātības kausā bija viens stulbs joks no mūsu bosa Buraka puses (kurš patiešām bija joks, bet ar drama queen meistarību tikai nostādīts gandrīz kā slepkavības mēģinājums).  
Viss notika tā- Artis facebook salika bildes no Jaungada pasākuma, arī bildes, kur mūsu direktors dāvanā saņēmis sarkanas apakšbikses, tās ir pārvilcis pāri biksēm. Tā kā Artis pēc vairākiem līgumiem tik un tā tās bildes nebija izņēmis....tad Buraks 1dienas pustdienlaikā ar virtuves nazi ienāca mūzikas telpā, kur tobrīd Artis spēlēja klavieres, aizslēdza durvis no iekšpuses un teica, ka konkrētās bildes ir jāizņem.

Otrdien no rīta bija paredzēta saruna ar Buraku, kur viņš izskaidrotu, ka tas viss ir bijis tika neveiksmīgs joks un viņš nav maniakāks psihopāts, bet tas viss izvētās par sarunu par visu projektu. Uzzinājām, ka mēs visi, bet visvairāk jau Artioms, esam profesionāli provokātori, kas te ir ieradušies sagraut labāko organizāciju ever. Manuprāt,  te šīs sarunas kontekstā labi der citāts no draugiem.lv runā "New Year - new dreams, new hope and new people but the same fucking problems". Bet varbūt, ka es kļūdos un viss mainīsies uz labo pusi.

Jā, mums ir uzfilmēta filmiņa nākamajai sociālās attīstības projekta prezentācijai, es gan filmiņas veidošanā palīdzēju galvenokārt ar kostīma gatavošanu, bet filmiņa patiešām ir sanākusi laba.
http://www.youtube.com/watch?v=UPUoczND5OY
Gribu padalīties arī ar to, ka, piemēram, organizācijā ir vairāki cilvēki, kuri brīvajā laikā labprāt ar mani tiekas, runājas, iedod bučas uz abiem vaigiem un ir gandrīz vai best buddies forever, bet kad es viņus satieku organizācijā, tad viņi labi ja man pasaka čau. Un tas ir ļoti dīvaini un mulsinoši. Iespējams, ka tās ir kultūras atšķirības, kur visiem ir svarīgi, ko par viņiem nodomās un kā tas izskatīsies.

Vēl par vienu kultūras atšķirību... Vakar bijām izgājuši ar Buraku iedzert alu (viņš droši vien atkal mēģina ar mums sadraudzēties). Vakara gaitā pie mūsu galdiņa pienāca viens vīrietis, kurš atcerējās Arti un Artiomu no Aids dienas prezentācijas, parunājās un uzaicināja Artiomu dejot. Uzzināju, ka, ja piemēram, ir kompānija no vairākiem cilvēkiem, kurus Uzlūdzējs(jeb vīrietis kurš plāno kādu uzlūgt uz deju) nepārāk labi pazīst, tad viņš noteikti aicinās dejot kādu no vīriešiem nevis sievietes, jo tas ir ļoti nepieklājīgi aicināt dejot sievieti, kuru tu ne pārāk labi pazīsti. Bet ja, arī Uzlūdzējs uzaicinātu dejot sievieti, un viņa piekristu, tad neko labu par sievieti tas neliecinātu.

Lasīju arī vienas meitenes no Latvijas, kura arī dzīvo Turcijā, blogu par kultūras atšķirībām:
"neapzināti turku vīrieša failā sieviete no Eiropas (jo īpaši, ja gaišmataina, bet tas nepasargā arī tumšmates) ir nataša. Jeb citiem vārdiem  - viegli iegūstama. Uzreiz gribu piebilst, ka ir otrs fails - ka viņa tūlīt un tagad jāprec, jo ir "dievīga". No kā es rezumēju - ja svešs vīrietis aicina uz pusdienām, vai, vēl trakāk, vakariņām vai koteili, viņam prātā ir tikai viena no 2 domām  - sekss vai laulība ar sievieti, kas pēc viņa stereotipa "dievīga", lasi: pakļāvīga (un skaista) sabiedrībā, bet karsta gultā"
"Reiz es lielveikalā pirku puķu podiņus, un kāds vīrietis man tā starpcitu prasīja, kādu podiņu es viņam varētu ieteikt. Es tā starpcitu arī ieteicu pirmo, kas ienāca prātā, bet pēcāk izrādījās, ka esmu devusi zaļo gaismu. Un to viņš pats tiešā tekstā man sašutis sacīja - bet kā, tu taču atbildēji man! Tātad es tevi interesēju! Lūk"

Itkā jau šis blogs man palīdzēja izprast vairākas lietas, kaut gan es joprojām ticu, ka uzaicinājums uz tēju varētu būt tikai uzaicinājums iedzert tēju un smaids nozīmē tikai draudzību.