sestdiena, 2011. gada 30. aprīlis
Allah allah
Karamba
Gandrīz gribētu teikt, ka tagad man ir vairāk brīvā laika kā jebkad agrāk, bet pirms tam jau arī nekas tāds nenotika. Kas gan ir ļoti dīvaini, jo festivāls ir pēc dažām dienām. Otrdien, es, Diāna un Kacems nolēmām pustdienu pārtraukumā aizbraukt uz tirgu un noskipot pāris stundu no “aizraujošās” darba dienas. Tā kā iekāpām autobusā, kurš nogriezās uz paralēlās ielas, mazliet apmaldījāmies. Es gan visu laiku zināju, ka mēs esam kkur pie tirgus, bet mani ceļabiedri dīvainā kārtā neļāvās piedzīvojuma garam darba dienas vidū un mazliet krita panikā kas un kā nu būs un kur mēs esam. Bet viens turku vīrietis parādīja mums ceļu līdz vietai, kuru mēs visi trīs zinājām, un tad pēc vairākiem mēģinājumiem turciski viņam izskaidrot, ka paldies par palīdzību, tagad mēs paši zinam un varam, beidzot mūs saprata un mēs varējām ļauties iepirkumu priekam. Es nopirku vēl vienu šalvar (tās bikses ar nošļukušo dibenu), tādas mazliet old ladies style, bet man patīk. Tas gan tiesa, ka šāda veida bikses šeit valkā pārsvarā tikai vecāka gadagājuma cilvēki, bet tā kā mēs esam ārzemnieki un esam dīvaini, lai ko mēs darītu, tad pofig. Iečekojām vēl dažas lietas, nopirkām pa doneram un gājām notiesāt uz soliņa ar skatu uz cietoksni. Un pēc tam vēl pa saldējumam. Ļoti laba darba diena.
Pa pēcpustdienām un vakariem gatavojam lietas festivāla gājienam. Vakardien ar diviem turku jauniešiem devos uz veikalu nopirkt krāsas, lai varētu pabeigt plakātus gājienam. Mums vajadzēja zaļu, baltu, sarkanu un rozā krāsu. Tā kā rozā krāsas veikalā nebija, tad pārdevējs viņiem skaidroja, ka rozā krāsu var iegūt sajaucot balto ar sarkano. Skaidroja kādas minūtes piecpadsmit. Seriously, what's wrong with these guys? Bet beigās viņi saprata un viss bija ok. Kā arī sapratu visu (ok, gandrīz visu), ko veikalā turciski runāja, tā ka man atkal ir ilūzija, ka mana turku valodas čakra ir vaļā.
Kā arī šonedēļ man bija ļoti noderīga turku val. stunda, kurā mums bija runāšana. Parunājāmies par attiecībām, par apreiķina laulībām, seksu pirms laulībām, honour killings utt. un iemācījos tik daudzus jaunus vārdiņus, bet nākamā nodarbība atkaļ bija nuu... labāk būtu tanī laikā skatījusies Viljama un Keitas kāzas.
Pa pēcpustdienām un vakariem gatavojam lietas festivāla gājienam. Vakardien ar diviem turku jauniešiem devos uz veikalu nopirkt krāsas, lai varētu pabeigt plakātus gājienam. Mums vajadzēja zaļu, baltu, sarkanu un rozā krāsu. Tā kā rozā krāsas veikalā nebija, tad pārdevējs viņiem skaidroja, ka rozā krāsu var iegūt sajaucot balto ar sarkano. Skaidroja kādas minūtes piecpadsmit. Seriously, what's wrong with these guys? Bet beigās viņi saprata un viss bija ok. Kā arī sapratu visu (ok, gandrīz visu), ko veikalā turciski runāja, tā ka man atkal ir ilūzija, ka mana turku valodas čakra ir vaļā.
Kā arī šonedēļ man bija ļoti noderīga turku val. stunda, kurā mums bija runāšana. Parunājāmies par attiecībām, par apreiķina laulībām, seksu pirms laulībām, honour killings utt. un iemācījos tik daudzus jaunus vārdiņus, bet nākamā nodarbība atkaļ bija nuu... labāk būtu tanī laikā skatījusies Viljama un Keitas kāzas.
Lieldienas@Co
Lieldienas. Brokastis ar svešiem jauniešiem no Eiropas hotelī un rumāņu meiteņu krāsotām olām. Nekas tāds īpašs, bet nebija slikti. Arī mēģināju sagatavot olas, bet par laimi mums pavērās šī brokastu iespēja, un mums nebija jāēd manis gatavotās olas, kuras kā es pieņemu sanāca tā nu nepārāk.Pēc brokastīm aizgāju ar poļu meiteni Martu uz tirgu sapirkties daudz lētu skaitu lietu un vēlāk piknikā uz parku. Parkā iepazināmies ar vienu turku sievieti sievietes gados un viņas vīru. Abi runā tikai turciski, bet kaut kā tomēr sapratāmies. Aizgājām pie viņiem mājās uz tēju, pēc tam vēl palikām uz vakariņām. Solījās uzaicināt mūs vēl kādreiz, nebūtu jau slikti.
Otrajās Lieldienās, pirmdienā, par cik mūsu valstīs tā ir brīvdiena un gribēšanas līmenis iet uz darbu nebija gluži tas augstākais, paņēmām brīvu dienu un sarunājām aizbraukt uz tuvējo pilsētu Kilis, kas atrodas kādu 60 km attālumā uz robežas ar Sīriju. Aizbraucām gan tikai es ar Martu, jo pārējie dažādu mistisku iemeslu dēļ atteicās braukt. No sākuma šis izbrauciens bija diezgan nepārāk foršs, jo izbraucām ļoti vēlu, lija lietus un vēl citi faktori, bet tomēr tas izvērās par ļoti jauku braucienu.
Aizbraucām un Marta gribēja atrast tūrisma informācijas biroju. Nevarējām atrast. Es gan zināju, ka tā pilsēta ir ļoti maza un tur nekā vairāk kā pāris mošeju no apskates objektiem nav, bet nu labi, meklējam tāpat. Iegājām uzprasīt ceļu vienā ofisā, kur mums norīkoja līdzi vienu puiku, lai mums parāda ceļu uz tūrisma centru. Kaut gan mēs viņam teicām, ka mums vajag tūrisma biroju , viņš to tā īsti nesaprata, un aizveda mūs uz Sporta un kultūras centru, kas protams, ir tā pilnīgā beztēmā. Tur satikām turku vīrieti Omeru, kurš droši vien pie sevis domādams, kāpēc pie velna dumjās jabanci meitenes nāk uz šejieni jautāt par tūrima objektiem, pēc tam kā bija apstiprinājis manu teoriju, ka tur patiešām nav neko īpaši ko redzēt, laipni piedāvājās parādīt mums 2 mošejas un tirgu. Ielās satikām viņa draudzeni Fatoš un draugu Yusufu.
Yusufs ir matemātikas skolotājs manā pilsētā un katru dienu braukā no tās pilsētas uz darbu. Tā kā viņš bija ar mašīnu, tad aizbraucām apskatīt vienu mošeju pilsētas nomalē, kura bija wow wow wow.
Tā mošeja ir pakalnā, no kura uz vienu pusi var redzēt pilsētu un uz otru lielus plašumus uz Sīrijas pusi. Un iekšā arī ļoti skaisti. Manuprāt, šādā vietā patiešām ir lielāka iespēja, ka Tev atklāsies Dievs.
Neapdomīgi pateicu Fatoš komplimentu, ka viņai ir ļoti skaisti auskari, kuri man pēc tam tika atdāvināti. It kā jau ļoti jauki, bet tas mani demotivē izteikt cilvēkiem kompimentus.
Tā kā tā bija pirmdiena Omeram un Fatoš bija jāiet atpakaļ uz darbu, sarunājām ar Yusufu kopīgi paēst. Yusufs gan anglsiki nerunā, tāpēc komunicējām cik nu atļauj manas turku val zināšanas un ar vārdnīcas palīdzību.
Pasūtījām tradicionālo Kilis tava un aizbraucām pie Yusuf uz mājām paēst. Izrādījās, ka viņš īstenībā dzīvo ar ģimeni un taņī dzīvoklī sāks dzīvot tad, kad apņems sievu. Kaut gan sieva viņam vēl nav pat atrasta, īzrādot dzīvokli pastāstīja, ka lūk šī istaba būs dēlam, šī meitai, šeit būs tas un tur tas. Bet dzīvoklis liels, jauns un labs- ar daudz gaismiņām, fake dimantiem, blig-blingiem utt., es gan droši vien nēesmu pietikami caca, lai to līdz galam novērtētu, bet turku meitenes droši vien būtu sajūsmā.
Vēlāk viņš mūs aizveda uz autoostu, sabučojāmies uz vaigiem un solījāmies satikties kādu reizi manā pilsētā.
ceturtdiena, 2011. gada 28. aprīlis
svētdiena, 2011. gada 24. aprīlis
It's not my mistake
Lai gan es joprojām mīlu Turciju, sapratu, ka mana darba vieta manī rada lielu agresiju un negācijas. Again. Lai diena nebūtu ar tik bēdīgām beigām aizgāju ar savu franču dzīvokļbiedru uz iepirkšanās centru apēst pa saldējumam, kas dienas noslēgumu padarīja patiešām daudz labāku, satikām vēl divus puikas no organizācijas, kuri sēdēja festivāla informācijas deskā, un sarunājām nākamajā dienā iet uz tuvējo kafeinīcu Nostalji (Nosataļgija) dzert tēju un pīpēt ūdenspīpi. Gadījās tā, ka nākamajā dienā, lai bezmērķīgi nenosistu laiku sēžot darbā, ar dažām no jaunajām brīvprātīgajām meitenēm izvēlējāmies atkal doties uz šo lielveikalu. Un tā kā izrādījās, ka turku puisim Uguram ir jāsēž vairākas stundas vienam pašam informācijas deskā lielveikalā, tika nolemts laiku pavadīt ar viņu. Kaut gan tāpat nebija nekā īpaši aizraujošāka ko darīt, tik un tā man šķiet nopelnīju sev daudz daudz karmas punktu par šo darbu. Pēcāk uzaicinājām līdzi arī šo turku jaunēkli ar mums uz kafeinīcu (jo viņš vēl joprojām ir viens no retajiem cilvēkiem, kuri man šeit patīk). Nostalji bija riktīgi jauki, no foršā viesmīļa dabūjām par brīvu pāris tējiņas, šokalādes mums meitenēm un solījumu nākamreiz dabūt kādas tradicionālas dāvanas (jēj jēj jēj, ceru viņš par to neaizmirsīs).
Kā jau minēju iepriekš, viens no maniem dzīvokļa biedriem ir franču puisis Kacems. Jā, jā, all the French people are strange. Viņš gan nav īsti varžēdāju zemes pārstāvis, bet anyway... Tā jau viņš ir jauks puisis, tikai dažbrīd uzvedas dīvaini un sava naivuma vai neapdomības dēļ iekuļas visādās situācijās- gan labās, gan ne tik labās.
Un šodien Turcijā bija bērnu diena ar visādiem foršiem pasākumiem bērniem. No rīta ar mūsu turku val skolotāju aizdevāmies uz stadionu, lai vērotu skolēnu uzstāšanos. Agrs rīts,krāšņi tērpi, daudz Turcijas karodziņu, daudz skolēnu, iestudētas dejas, vispār kaut kas līdzīgs mūsu skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Nu jā, ļoti jauki.
Un priecīgas Lieldienas! :)
P.S. Padod man kādu ziņu, citādi nemaz nezinu, kas notiek Tavā dzīvē.
Kā jau minēju iepriekš, viens no maniem dzīvokļa biedriem ir franču puisis Kacems. Jā, jā, all the French people are strange. Viņš gan nav īsti varžēdāju zemes pārstāvis, bet anyway... Tā jau viņš ir jauks puisis, tikai dažbrīd uzvedas dīvaini un sava naivuma vai neapdomības dēļ iekuļas visādās situācijās- gan labās, gan ne tik labās.
Un šodien Turcijā bija bērnu diena ar visādiem foršiem pasākumiem bērniem. No rīta ar mūsu turku val skolotāju aizdevāmies uz stadionu, lai vērotu skolēnu uzstāšanos. Agrs rīts,krāšņi tērpi, daudz Turcijas karodziņu, daudz skolēnu, iestudētas dejas, vispār kaut kas līdzīgs mūsu skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Nu jā, ļoti jauki.
Un priecīgas Lieldienas! :)
P.S. Padod man kādu ziņu, citādi nemaz nezinu, kas notiek Tavā dzīvē.
pirmdiena, 2011. gada 18. aprīlis
Kurban Etmek
Šķiet, ka iepriekš jau rakstīju, ka mēs pasūtījām Kurban Etmek jeb jēra upurēšanu, lai dabūtu svētību no Allāha un mums veiktos ar visām lietām un darbiem.
Un tad sestdien pirms došanās uz Stambulu tas notika. Sasēdamies busiņā un devāmies uz maģisko vietu, kur tad lieta tiek darīta. Vieta bija pilsētas nomalē. Es gan mazliet (jeb krietni) novīlos, ka tas notika tādā kā parastā dzīvnieku kautuvē, uz kuru no ielas pretējā pusē esošās kūts tika atvests jērs, kuru mēs izvēlējāmies. Tika pateikta īsa klusa lūgšana, izveicīgs vīrietis ar nazi pārgrieza jēram kaklu, ar ūdens strūklu aizskaloja asinis, uzpūta dzīvnieciņu, lai vieglāk novilkt ādu, fiksi sadalīja gaļu un salika maisiņos, un ar to viss beidzās.
Tiesa gan pirms braukšanas mājās mēs pievienojāmies arī uz vienu deju netālu esošajās tradicionālajās kāzās.
Vakarā notika meiteņu pidžammu ballīte, un nākamajā dienā pikniks, kurā mēs ēdām garum gardus upurētā jēra donerus. Tiesa gan bija auksti, lija lietus, mēs visi bijām slapji, bet bija forši.
Un tad sestdien pirms došanās uz Stambulu tas notika. Sasēdamies busiņā un devāmies uz maģisko vietu, kur tad lieta tiek darīta. Vieta bija pilsētas nomalē. Es gan mazliet (jeb krietni) novīlos, ka tas notika tādā kā parastā dzīvnieku kautuvē, uz kuru no ielas pretējā pusē esošās kūts tika atvests jērs, kuru mēs izvēlējāmies. Tika pateikta īsa klusa lūgšana, izveicīgs vīrietis ar nazi pārgrieza jēram kaklu, ar ūdens strūklu aizskaloja asinis, uzpūta dzīvnieciņu, lai vieglāk novilkt ādu, fiksi sadalīja gaļu un salika maisiņos, un ar to viss beidzās.
Tiesa gan pirms braukšanas mājās mēs pievienojāmies arī uz vienu deju netālu esošajās tradicionālajās kāzās.
Vakarā notika meiteņu pidžammu ballīte, un nākamajā dienā pikniks, kurā mēs ēdām garum gardus upurētā jēra donerus. Tiesa gan bija auksti, lija lietus, mēs visi bijām slapji, bet bija forši.
Esmu atpakaļ Gaziantepā. Biju iztēlojusies, ka mana pirmā darba diena pēc EVS vidustermiņa apmācībām būs ar augstu motivāciju, dižiem darbiem un tā tālāk un tā joprojām.... tā īsti gan nebija, bet nu varbūt rītdien.
Šīs apmācības notika netālu no Šiles, kura atrodas kādus 70 km no Stambulas. Viesnīca bija lieliska, apmācības jaukas un motivējošas, Stambula bija jauka, un vispār viss iet uz augšu. Jā, bija arī mana dzimšanas diena. Apmācību organizētāji man sarūpēja lielu torti, dabūju happybirthday dziemiņas vairākās valodās, arī latviešu, jo tur bija vairākas meitenes no Latvijas, daudz buču un apskāvienu utt. Protams, nebija tā kā tas būtu ar maniem īstajiem draugiem, bet bija jauki
Ar ko vēl pagājušā nedēļa ir/bija ievērības cienīga:
-Ar braukšanu uz Stambulas lidostu, lai dotos atpakaļ uz Antepu, klausoties Prāta Vētras disku mašīnā, un pēķšņu atklāsmi, kā man visu pietrūkst (damn you Prāta Vētra).
-Ar tik daudziem maziem notikumiem, kuri gandrīz visi šeit ir kā piedzīvojums.
-Ar, par spīti tam, ka Stambula ir tik liela un internacionāla pilsēta, frāzēm kā: “excuse me, we are two, you are two, lets drink coffee/tee/do something/do anything together”,”Do you want to spend your money? I can help you”, “I want to kiss your sweet lips, come to my jeans shop “etc.
-Ar bikšu pirkšanu mazā veikaliņā, kur es biju Miss Letonya, kas aplaimoja šo vietu ar savu ierašanos, kur pārdevējs man visu laiku skūpstīja roku un kur es dabūju krietnu atlaidi (kaut gan pēc visas šīs kissing and touching lietas, es dārgāk par biksēm nemaksātu).
-Tūre pa Bosfora jūras šaurumu ar falšo Entoniju Hopkinsu. Tas gan (visdrīzāk) nebija īstais Entonijs no Holivudas, bet gan turku vīrietis, kurš izskatījās precīzi kā viņš, bet tūre bija ļoti jauka.
-Ar saprašanu, ka ar katru dienu es iemīlos Turcijā arvien vairāk.
-Ar konfekšu&žurnālu paciņas saņemšanu.
-Ar jaunām lietām, vietām, cilvēkiem, sajūtām un iespaidiem.
P.S. Vari iečekot bildes no pagājušās nedēļas manā facebook ablūmā
Šīs apmācības notika netālu no Šiles, kura atrodas kādus 70 km no Stambulas. Viesnīca bija lieliska, apmācības jaukas un motivējošas, Stambula bija jauka, un vispār viss iet uz augšu. Jā, bija arī mana dzimšanas diena. Apmācību organizētāji man sarūpēja lielu torti, dabūju happybirthday dziemiņas vairākās valodās, arī latviešu, jo tur bija vairākas meitenes no Latvijas, daudz buču un apskāvienu utt. Protams, nebija tā kā tas būtu ar maniem īstajiem draugiem, bet bija jauki
Ar ko vēl pagājušā nedēļa ir/bija ievērības cienīga:
-Ar braukšanu uz Stambulas lidostu, lai dotos atpakaļ uz Antepu, klausoties Prāta Vētras disku mašīnā, un pēķšņu atklāsmi, kā man visu pietrūkst (damn you Prāta Vētra).
-Ar tik daudziem maziem notikumiem, kuri gandrīz visi šeit ir kā piedzīvojums.
-Ar, par spīti tam, ka Stambula ir tik liela un internacionāla pilsēta, frāzēm kā: “excuse me, we are two, you are two, lets drink coffee/tee/do something/do anything together”,”Do you want to spend your money? I can help you”, “I want to kiss your sweet lips, come to my jeans shop “etc.
-Ar bikšu pirkšanu mazā veikaliņā, kur es biju Miss Letonya, kas aplaimoja šo vietu ar savu ierašanos, kur pārdevējs man visu laiku skūpstīja roku un kur es dabūju krietnu atlaidi (kaut gan pēc visas šīs kissing and touching lietas, es dārgāk par biksēm nemaksātu).
-Tūre pa Bosfora jūras šaurumu ar falšo Entoniju Hopkinsu. Tas gan (visdrīzāk) nebija īstais Entonijs no Holivudas, bet gan turku vīrietis, kurš izskatījās precīzi kā viņš, bet tūre bija ļoti jauka.
-Ar saprašanu, ka ar katru dienu es iemīlos Turcijā arvien vairāk.
-Ar konfekšu&žurnālu paciņas saņemšanu.
-Ar jaunām lietām, vietām, cilvēkiem, sajūtām un iespaidiem.
P.S. Vari iečekot bildes no pagājušās nedēļas manā facebook ablūmā
piektdiena, 2011. gada 8. aprīlis
Bu!
Lai gan pēdējā laikā man likās, ka beidzot man ir atvērusies turku val. čakra, un ka es sāku saprast un zinu tik daudzas lietas, pavadot pusi dienas divatā ar turku jaunekli, lai līmētu festivāla plakātus, atskārtu (atkal) kāds ir mans turku val. līmenis.... Cok ayip (what a shame).
Mājās topā blakus pie interneta problēmām ierindojas arī aukstums (brrr) un regulāras problēmas ar elektrību. Dienā, kad Inga nāca pie mums cept kēksu (ņam, ņam), arī visu dienu nebija elektrības, un galvenais, ka elektrības nebija tikai mūsu dzīvoklim. Protams, sēžot tumsā ar svecītēm, aukstumā, klusumā un galvenais bez kēksa, prātā tika apvainota organizācija, ka droši vien nav samaksāts rēķins par elektrību. Bet šoreiz velns nebija tik melns kā viņu mālē utt., ar rēķiniem viss bija kārtībā un elektriķis Cengiz viens divi un visu salaboja.
Vienu dienu Zanei boss atsūtīja īsziņu vai viņš varētu atnākt ciemos. Nu jā, jā, galu galā darbs maksā par šo dzīvokli utt. un vispār kāpēc gan ne. Īsziņa netika sūtīta man, jo kā atklājās viņam pēc šiem 5 mēn vēl joprojām nav saglabāts mans num (wtf face). Īstais iemesls šai čupošanās vēlmei bija vēlme parunāties ar mani. Parunājāmies, izšeiroju visādas lietas, jo nu tā ir taisnība, ka lielākoties par lietām, kas man te nepatīk, es uzbāžos saviem draugiem caur skype, draugiem, fb, vai jebkādi citādi spiežu viņus klausīties savās problēmās, pastāstu kādam šeit, vai palieku par depresīvu emo un paturu tās sevī. Lai gan man ir mazliet sajūta, ka varbūt es pateicu par daudz un citi uzzinās, cik slikti emo yabanci meitene par viņiem domā, bet nu neko darīt, īstenībā bija forši tā parunāties un jāatzīst, ka tagad, lai arī nav tā, ka man viņš sāktu baigi patikt, bet nepatikšanas līmenis ir krietni vien sarucis.
Mamma izsūtīja man paciņu ar žurnāliem, konfektēm utt. It kā jau jauki un mīļi, vienīgi es nemācēju pietiekami taktiski un skaidri izskaidrot, ka es labprātāk būtu saņēmusi dāvanā naudu, jo par to naudiņu, ko maksā paciņas nosūtīšana, šeit var tā diezgan daudz nopirkt un vecāki droši vien manā attīstības gaitā palaida garām, ka es vairāk neesmu lasīšanas fane vai tik liela saldummīle (bet kārtīgs pašgatavots ēdiens gan mani padara diezgan laimīgu). Bet ja tas manus vecākus iepriecina, un viņi domā, ka es arī esmu iepriecināta.... un paciņa jau ir izsūtīta, tā ka tagad nekas cits neatliek kā vien gaidīt līdz tā pienāks.
Un vēl man ir nepieciešama jauna iedvesma un motivācija mācīties turku val., bet tā kā nākamnedēļ ir on-arrival training Stambulā, tad lieku cerības uz to, ka tas būs manas motivācijas ģenerātors.
Last but not least- šīs nedēļas notikums, īstenībā es pat teiktu, ka tas varētu kļūt par visa mana EVS projekta supernotikumu. Sakarā ar to, ka mums salūza piespraužu taisāmā mašīna un ar festivālu arī viss tik raiti un veikli nenotiek, Zane jokojot izmeta, ka mums vajadzētu pasūtīt jēra upurēšanu, kas mums nestu veiksmi un svētību. Un uzmini, ko mēs darām rītdien??! Braucam upurēt jēru. Cik saprotu, tur viss notiek ar lūgšanām, imamu (mācītājs), apsmērēšanos ar asinīm.... nu īstenībā es nezinu, kas un kā, bet lai arī, protams, tas ir vardarbīgi, nabaga jēriņam ir jāmirst utt, taču tas ir tik awsooome! Ļoti gaidu rītdienu. Un tad svētdien ir paredzēts pikniks, kur mēs šo jēriņu arī apēstu. To gan es plānoju laist garām, bet jā, awesome, awesome.
Mājās topā blakus pie interneta problēmām ierindojas arī aukstums (brrr) un regulāras problēmas ar elektrību. Dienā, kad Inga nāca pie mums cept kēksu (ņam, ņam), arī visu dienu nebija elektrības, un galvenais, ka elektrības nebija tikai mūsu dzīvoklim. Protams, sēžot tumsā ar svecītēm, aukstumā, klusumā un galvenais bez kēksa, prātā tika apvainota organizācija, ka droši vien nav samaksāts rēķins par elektrību. Bet šoreiz velns nebija tik melns kā viņu mālē utt., ar rēķiniem viss bija kārtībā un elektriķis Cengiz viens divi un visu salaboja.
Vienu dienu Zanei boss atsūtīja īsziņu vai viņš varētu atnākt ciemos. Nu jā, jā, galu galā darbs maksā par šo dzīvokli utt. un vispār kāpēc gan ne. Īsziņa netika sūtīta man, jo kā atklājās viņam pēc šiem 5 mēn vēl joprojām nav saglabāts mans num (wtf face). Īstais iemesls šai čupošanās vēlmei bija vēlme parunāties ar mani. Parunājāmies, izšeiroju visādas lietas, jo nu tā ir taisnība, ka lielākoties par lietām, kas man te nepatīk, es uzbāžos saviem draugiem caur skype, draugiem, fb, vai jebkādi citādi spiežu viņus klausīties savās problēmās, pastāstu kādam šeit, vai palieku par depresīvu emo un paturu tās sevī. Lai gan man ir mazliet sajūta, ka varbūt es pateicu par daudz un citi uzzinās, cik slikti emo yabanci meitene par viņiem domā, bet nu neko darīt, īstenībā bija forši tā parunāties un jāatzīst, ka tagad, lai arī nav tā, ka man viņš sāktu baigi patikt, bet nepatikšanas līmenis ir krietni vien sarucis.
Mamma izsūtīja man paciņu ar žurnāliem, konfektēm utt. It kā jau jauki un mīļi, vienīgi es nemācēju pietiekami taktiski un skaidri izskaidrot, ka es labprātāk būtu saņēmusi dāvanā naudu, jo par to naudiņu, ko maksā paciņas nosūtīšana, šeit var tā diezgan daudz nopirkt un vecāki droši vien manā attīstības gaitā palaida garām, ka es vairāk neesmu lasīšanas fane vai tik liela saldummīle (bet kārtīgs pašgatavots ēdiens gan mani padara diezgan laimīgu). Bet ja tas manus vecākus iepriecina, un viņi domā, ka es arī esmu iepriecināta.... un paciņa jau ir izsūtīta, tā ka tagad nekas cits neatliek kā vien gaidīt līdz tā pienāks.
Un vēl man ir nepieciešama jauna iedvesma un motivācija mācīties turku val., bet tā kā nākamnedēļ ir on-arrival training Stambulā, tad lieku cerības uz to, ka tas būs manas motivācijas ģenerātors.
Last but not least- šīs nedēļas notikums, īstenībā es pat teiktu, ka tas varētu kļūt par visa mana EVS projekta supernotikumu. Sakarā ar to, ka mums salūza piespraužu taisāmā mašīna un ar festivālu arī viss tik raiti un veikli nenotiek, Zane jokojot izmeta, ka mums vajadzētu pasūtīt jēra upurēšanu, kas mums nestu veiksmi un svētību. Un uzmini, ko mēs darām rītdien??! Braucam upurēt jēru. Cik saprotu, tur viss notiek ar lūgšanām, imamu (mācītājs), apsmērēšanos ar asinīm.... nu īstenībā es nezinu, kas un kā, bet lai arī, protams, tas ir vardarbīgi, nabaga jēriņam ir jāmirst utt, taču tas ir tik awsooome! Ļoti gaidu rītdienu. Un tad svētdien ir paredzēts pikniks, kur mēs šo jēriņu arī apēstu. To gan es plānoju laist garām, bet jā, awesome, awesome.
otrdiena, 2011. gada 5. aprīlis
5. aprīlis
Šodiena sākās ļoti jauki ar ziņu par to, ka šodien nav turku val nodarbības, kas nozīmē, ka ir vairāk laika miegam un beidzot ir arī laiks paēst brokastis. Atklājām arī to, ka šajā laikā TV ir senaizmirstais seriāls par Burkā kundzi (pie tam angliski). Šāds rīts varētu kļūt par tradīciju, ja vien tas nenozīmētu, ka šādi sanāk kavēt darbu kādas 2 h, par ko noteikti tiktu uztaisīta drāma darbā, un tas jau nu ir pēdējais, ko es vēlētos.
Darbā man visu dienu ir kārtējais real-time-nothing-to-do. Pa šo laiku esmu paspējusi nolādēt dažus seriālus, noskatīties Family guy, the Simpsons, kaudzi ar smieklīgiem youtube video, izčekot visu facebook, izslasīt ziņas, noklausīties nezcik dziesmas, paēst, sadzerties Pepsi un tēju un ko tik vēl ne. Ja man būtu līdzi turku val klade, tad, protams, šis laiks varētu tikt pavadīts lietderīgi, bet tā kā klade gaida mani mājās un ārā ik pa laikam uzlīst, tas es joprojām tupu ofisā.
Kā arī boss piezvanīja vienai meitenei, kurai bija speciāli jānāk uz šejieni, lai..... nē nevis, lai ko strādātu...bet gan, jo cilvēki garlaikojas un viņiem nav ko darīt, un lai viņa mūs kaut kā izklaidē. (free space for wtf look)
Vakardien vakarā uzzināju, ka vienam puisim no organizācijas šodien ir dzimšanas diena, līdz ar to ir piedāvājums vakarā ar organizācijas cilvēkiem doties uz klubu (ha! šī pilsēta un klubs..... ir diezgan neiedojams vārdu savienojums) un pie tam mēs metamies pa 16 lirām. Bet pēc brīža apdomāšanās, ka tas ir labāk nekā sēdēt mājās, izlēmu par labu šim piedāvājumam.
P.S. Un man ir ļoti žēl, ka es nevaru te vairāk pievienot bildes :/
Darbā man visu dienu ir kārtējais real-time-nothing-to-do. Pa šo laiku esmu paspējusi nolādēt dažus seriālus, noskatīties Family guy, the Simpsons, kaudzi ar smieklīgiem youtube video, izčekot visu facebook, izslasīt ziņas, noklausīties nezcik dziesmas, paēst, sadzerties Pepsi un tēju un ko tik vēl ne. Ja man būtu līdzi turku val klade, tad, protams, šis laiks varētu tikt pavadīts lietderīgi, bet tā kā klade gaida mani mājās un ārā ik pa laikam uzlīst, tas es joprojām tupu ofisā.
Kā arī boss piezvanīja vienai meitenei, kurai bija speciāli jānāk uz šejieni, lai..... nē nevis, lai ko strādātu...bet gan, jo cilvēki garlaikojas un viņiem nav ko darīt, un lai viņa mūs kaut kā izklaidē. (free space for wtf look)
Vakardien vakarā uzzināju, ka vienam puisim no organizācijas šodien ir dzimšanas diena, līdz ar to ir piedāvājums vakarā ar organizācijas cilvēkiem doties uz klubu (ha! šī pilsēta un klubs..... ir diezgan neiedojams vārdu savienojums) un pie tam mēs metamies pa 16 lirām. Bet pēc brīža apdomāšanās, ka tas ir labāk nekā sēdēt mājās, izlēmu par labu šim piedāvājumam.
P.S. Un man ir ļoti žēl, ka es nevaru te vairāk pievienot bildes :/
pirmdiena, 2011. gada 4. aprīlis
Marts
Čau!
Guess who’s back?
Ja tev bija radies jautājums, kāpēc no manis tik ilgi nekas nebija dzirdams, tad izskaidrojums tam ir sekojošs- blogspot ir bloķēts šajā valstī un manas datorzināšanas nebija pietiekamas, lai šo aizliegumu apietu.
Pēdējā laika notikumi-
jauno brīvprātīgo atbraukšana, kas ir riktīgi jauki
Batman, Mardin, Hasankeyf
Scenario writing training Batmanā, kas bija diezgan liels fail
Festivāls
Jauniešu apmaiņa Gaziantepā- mans pēdējā laika topa notikums
Fail ar vēstuļu sūtīšanu. Kā izrādās šeit ADRESĀTS jāraksta vēstules AIZMUGURĒ, tādēļ gandrīz visas manas vēstules atgriezās pie manis atpakaļ. Žēl, jo esmu pārliecināta, ka Tev būtu paticis. Bet nu jau neko, esmu demotivēta sūtīt vēstules atkal
Pārdomas par to, cik slikts cilvēks es esmu, ja man patiešām negribas iedziļināties citu problēmās
Došanās uz jaunām vietām, kur kārtējo reizi lielākais ieguvums (pat par spīti tam, ka Turcija ir tik vēsturiska, skaista un interesanta valsts) bija cilvēki, kurus gadījās satikt
Problēmas ar internetu, kas joprojām vēl ir topā
Iespēja satikt cilvēkus, piedzīvot notikumus, kurus noteikti nenotiktu ar mani mājās. Būšana īpašam, tikai tāpēc, ka tu esi yabanci (ārzemnieks)
Jušanās kā vientuļākajam un nelaimīgākajam cilvēkam pasaulē un ilgošanās pēc mājām..... bet tad atkal notiek, kas labs, un gribās te palikt, palikt pavisam.
Lai nu kā, paldies, ka izlasīji, kisses and hugs, un tiekamies kādreiz ;)
Guess who’s back?
Ja tev bija radies jautājums, kāpēc no manis tik ilgi nekas nebija dzirdams, tad izskaidrojums tam ir sekojošs- blogspot ir bloķēts šajā valstī un manas datorzināšanas nebija pietiekamas, lai šo aizliegumu apietu.
Pēdējā laika notikumi-
jauno brīvprātīgo atbraukšana, kas ir riktīgi jauki
Batman, Mardin, Hasankeyf
Scenario writing training Batmanā, kas bija diezgan liels fail
Festivāls
Jauniešu apmaiņa Gaziantepā- mans pēdējā laika topa notikums
Fail ar vēstuļu sūtīšanu. Kā izrādās šeit ADRESĀTS jāraksta vēstules AIZMUGURĒ, tādēļ gandrīz visas manas vēstules atgriezās pie manis atpakaļ. Žēl, jo esmu pārliecināta, ka Tev būtu paticis. Bet nu jau neko, esmu demotivēta sūtīt vēstules atkal
Pārdomas par to, cik slikts cilvēks es esmu, ja man patiešām negribas iedziļināties citu problēmās
Došanās uz jaunām vietām, kur kārtējo reizi lielākais ieguvums (pat par spīti tam, ka Turcija ir tik vēsturiska, skaista un interesanta valsts) bija cilvēki, kurus gadījās satikt
Problēmas ar internetu, kas joprojām vēl ir topā
Iespēja satikt cilvēkus, piedzīvot notikumus, kurus noteikti nenotiktu ar mani mājās. Būšana īpašam, tikai tāpēc, ka tu esi yabanci (ārzemnieks)
Jušanās kā vientuļākajam un nelaimīgākajam cilvēkam pasaulē un ilgošanās pēc mājām..... bet tad atkal notiek, kas labs, un gribās te palikt, palikt pavisam.
Lai nu kā, paldies, ka izlasīji, kisses and hugs, un tiekamies kādreiz ;)
Abonēt:
Komentāri (Atom)