Yalan dolan gülümsemeler

Sēžu darbā pie datora, gaidu sapulci. Sapulce sāksies, kad yabancijiem (jaunajiem voluntieriem) beigsies turku val stunda. Kaut gan mums turku val stundas notiek atcevišķi, piedalos viņu stundā dziedot turku dziesmas.
Varētu iet pasēdēt ārā, bet pārāk karsti, kaut gan diena ir tikko sākusies, un pat caur jaciņu mana āda, kura mazliet apdega brīvdienu izbraucienā, svilst.
Sliktā puse būšanai šeit ir, ka man nākas kontaktēties un pavadīt kopā laiku arī ar cilvēkiem, ar kuriem citos apstākļos es noteikti izvēlētos nespendot kopā laiku.

Ultimate...

Man gribētos izstāstīt Tev tik daudz lietas, bet.... varbut vēlāk. Varbūt kādreiz.

Herb is a plant! Is it?

Dziesma, ko mēs mēģinām iemācīties. Par iešanu dzert šovakar.
It kā jau vārdi visu laiku atkārtojas, bet tik un tā mana fish memory tās 6 rindiņas nevar iegaumēt.
Un priecīgu Commemoration of Atatürk kā arī Youth and Sports Day! ;)

Pieneņpūka

 

Ar labunakti, un jauku nākamo dienu! :)

Festivāls

 

GapGenc Festival 2011 Gaziantep

Rumkale

Festivāla pirmā diena. Zane, es un Orcuns baudām koncertu

Triana Park koncerts Gaziantepā

Šādi skati ir viena no lietām, kas padara šo valsti tik lielisku

Viena diena pirms festivāla. Pēc intensīvas gatavošanās festivālam darba dienas čillojam ar latviešu meitenēm un viņu kaučsērferiem

Es un mans dzīvokļbiedrs Kacems

Ar Triānas Parku Gaziantepā tirgū

Festivāla plakāts pie organizācijas

Rumkale

Workshopā gatavojoties Hayko Cepkina koncertam

Hayko Cepkin

It's just a way it is

Jā, man te patīk. Es mīlu savu Turciju.
Laiku pa laikam kāds iebradā manā laimīgajā laimes dārziņā ar norādījumiem un pamācībām,
ka man te laimīgai nevajadzētu justies, jo man ir jābrauc atpakaļ, ka te ir Turcija un te ir fūu un pēe...
Kas nenoliedzami manai medus burciņai pieliek krietnu devu darvas.
Žēl, es par Tevi priecātos nevis liktu justies vainīgam par jušanos laimīgam.
Jā, man te patīk.Es te šobrīd jūtos laimīga. Tas jau nav tikai EVS, tā ir Dzīve šeit.

Vakara aktuālais jautājums

Kāpēc mēs darām lietas, par kurām jau pašā sākumā zinām, ka būs jānožēlo, bet tik un tā nesakām nē?

Pilnīgi jūtu tuvojamies paģiras. Morālās. Dēm.

coz we are family

Gribēju uzrakstīt kārtējo emo postu par to, cik visi mēs pēc bosu-bosa teiktā esam svētīti un izredzēti rīkot šo festivālu un kā mēs varēsim par to stāstīt savu bērnu bērniem, par to, ka pie mums mājās vēl joprojām mitinās kaudze ar turku cilvēkiem un cerības, ka viņi pārvāksies uz viesnīcu ar katru dienu iet ar vien mazumā. Par to, ka festivāls ir pēc dažām dienām, bet es nezinu, kas-kā-ko pamatuzdevumus un atbildes uz pamatjautājumiem, par to, ka manas festivāla grupas līderis un visi dalībnieki runā tikai turciski, par to, ka ir auksti un ik pa laikam līst, par to, ka kaut gan esmu savā pilsētā, savā mājā, savā itinvisā, bet apsveru iespējas, kur es varētu iemitināties kā kaučsērferis uz pāris dienām, jo pie sevis mājās nejūtos vairāk kā mājās. Kā viss šis bardaks padara  mani dusmīgu un agresīvu un liek lietot rupjus vārdus, bļad!
Bet tāpēc šeit beigās būs tikai jauka bildīte, lai šajā dzīvē būtu vismaz kaut kas pozitīvs.

Internets

Bezvadu internets ir tik forša lieta, žēl vienīgi, ka mums viņa te nav. Jā, vēl joprojām.