"I cut myself to feel alive"

Es oficiāli strādāju tīrākajā organizācijā ever.Sakarā ar to, ka very important people šodien nāca uz organizāciju, tad šorīt bija lielā tīrīšanas diena. Tīrījām visi nonstopā kādas 3 stundas. Visu. Līdz visiem bija līdz kaklam. Bet tagad organizācija ir tīra un kārtīga, kas ir jauki un pozitīvi, izņemot mērķi, kāpēc mums bija šī lielās tīrīšanas diena. Es saprotu, ka tas viss ir normāli un vajadzīgi, bet tagad, pēc dzīvošanas šeit un šo cilvēku pazīšanas, man nopietni ir lielumliela alerģija pret visām visibility  un izlikšanās labākiem nekā ir patiesībā darbībām.
Sāku palikt mazliet ļauna un īgna. Kas varbūt nav nemaz tik ļauni un īgni, bet tikai godīgi un vajadzīgi. Un kam varētu atrast miljons iemeslu, bet vai vajag? Nevar vienmēr būt labs un priecīgs. Problēma ir iekšā, tāpēc tiek izlikta ārpusē.
Visu laiku domāju aizrakstīt kādu e-pastu uz mājām, bet... nerakstu. Jo..... (atkal miljoniem iemeslu), varbūt, ka es esmu periodā, kad es gribu sāpināt citus. Un ko gan īsti rakstīt....? Kārtējo blā blā blā stuff un pievienot arī to, kas ir svarīgs. Bet tieši priekš tās daļas ir jāsaņemās un jāapdomājas.
Šodien English Speaking Club'ā uz jautājumu - Kā tu raksturotu sevi ar 3 vārdiem?- pirmā doma, kas man iešāvas prātā bija- smiling depressive emo. Kas šovakar es pavisam noteikti esmu.

Ahhh... man liekās, es nonākšu ellē par to, ka dodu cerības tik daudziem vīriešiem un maldinu viņus. Ne jau tīšuprāt un tāpēc, ka es būtu ļauna, bet tā vienkārši sanāk. Zinot, ka uzaicinājums uz tēju nav tikai uzaicinājums uz tēju, vienkārša parunāšanās nav tikai parunāšanās, un ka visam apakšā ir slēpti nodomi, bet vienalga tiek piekrists piedāvājumam, jo es jau arī nevaru sēdēt 4 sienās un manī ir vēlme kontaktēties ar cilvēkiem (bet kontaktēties savādākā līmenī).... sanāk tā, kā sanāk.
Thing to learn: express yourself clearly.

Sākšu ar to, ka es varētu uzrakstīt un aprakstīt tik daudzus vīriešus, sievietes, notikumus un lietas, bet atkal nekad nevar zināt, kas to izlasīs un kā sapratīs, vai tieši otrādi, tu zini, kas to izlasīs, un tāpēc arī nobremzē....
Uz Nemrutu tā arī neaizbraucām. Sarunājām ar mūsu Malatyas draugiem doties tur septembrī. It kā jau ir ok, bet no otras puses žēl, jo man riktīgi gribējās viņus satikt, un nav nekāda plāna brīvdienām. Plāns es pieņemu pats no sevis neuzradīsies, bet ir pārāk karsti, lai kaut ko baigi darītos, un lai arī man patiktu pasākt kaut ko lietderīgu, es tomēr pirmā neizrādu iniciatīvu nevienam, jo tas, protams, tiks pārprasts un dos nepareizu informāciju.
Pēdējās dienas vairos iziet uz balokona, jo pie manis vēl joprojām stāv kaimiņu tasīte, jo viņi plkst 2 naktī uzcienāja mani ar kafiju (btw, visu šo 8 mēnešu laikā nekāda īpašā komunikācija mums nebija vispār, bwt labāk vēlāk nekā nekad). Kā uzzināju, atdot tukšu krūzīti (vai jebkādu trauku) galīgi neklājas un ir ļoti slikti, bet ledusskapis galīgi tukšs.... Tāpēc tasītei droši vien nāksies padzīvoties ar mani līdz vakaram.
Vakardien iepazinos ar vienu tik foršu vīrieti (kurš nav pat turks), un joki, joki, bet nepārprotama interese par mani... Viss jau būtu skaisti un labi, ja viņš nebūtu tik īss un miniatūrs. Un es nejustos kā milzīgs valis :D Patiešām, gaidu, kad atkal pienāks laiks, kas es varēšu justies kā normāla garuma un izmēra sieviete.
Šodien runājos ar Zani, par turku vīriešu vajadzību visu kontrolēt. Lai gan es teicu, ka tā īsti nav, un ka tas ir normāli, taču pēc detaļu izdzirdēšanas, mainīju savu viedokli- jā, viņi ir kontrolfrīki (šajā gadījumā tas ir mūsu lielais draugs). Ir jauki, ja par tevi uztraucas un mēģina pasargāt, bet, patiešām, kas par daudz, tas par daudz.
Šodien varbūt pat pulkstens nebūs pat 5 pēcpustdienā un es jau būšu paēdusi otrās brokastis un gatava iziet no mājas. Bet most likely not.

Tev nav tā, ka citreiz tev liekās, ka tu esi kāds cits? Kāds cits un vairs ne tu pats. Tu dzīvo, tu dari lietas, bet vienlaicīgi tev mazliet ir sajūta itkā tu to visu vērotu no malas. Jo tu, vecais omulīgais, pierastais tu, tā nerīkotos, tā nerunātu, tā nejustos, tā nebūtu. Itkā tas ir kāds cits, kurš to visu dara.
Un ja, tu izpeldi no šī nerealitātes burbuļa, un saproti, ka tas tomēr esi Tu, bet jaunais Tu, ko tad? Vai tu paliec tāds, kāds tu esi tagad vai arī tu mainies uz veco Tu. Bet varbūt tu saproti, ka ne vecais, ne jaunais Tu, nav īstais Tu?

Zini, kas ir slikti? Ka mēs varam izvēlēties tikai vienu nākotni. Ka visas alternatīvās nākotnes, brīdī , kad tu izdari izvēli, izgaist. Un tad tu nesatiec cilvēkus, kurus citā nākotnē būtu saticis, nedzīvo dzīvi, kas būtu iespējama, ja tu izvēlētos nākotnes alternatīvu Nr.14., nepiedzīvo notikumus, kurus būtu varējis piedzīvot.
Bet, protams, tu piedzīvo, izdzīvo, satiec un izdari lietas, kas ir tavā nākotnes izvēlē. Un varbūt vēlāk tev pat palaimējas satikt cilvēkus un izdarīt lietas, kas tev bija lemts, bet tika atliktas uz laiku, jo tobrīd tu izvēlējies citu ceļu.
Un tad pienāk laiks izdarīt izvēli, un tu nezini, jo tev gribās visas šīs nākotnes un vienlaikus nevienu no tām. Un tu aizver acis, ievelc elpu un sper soli vienā no tām, un tad jau redzēs kā nu būs....

Butterflies and hurricanes

 Diena, kad atbrauc jauni brīvprātīgie- 2 poļu meitenes (par ko mēs uzzinājām pirms aptuveni emmm.....12 h- nu jā, bet tā ir vienmēr). Atšķirībā no visām citām reizēm, šoreiz nolēmām parādīt jaunajiem voluntieriem realitāti ar ne tik tīru dzīvokli, nesalabotu elektrību un tukšu ledusskapi. Ceturtdien organizācijā notiek latviešu filmu vakars. Plānojam parādīt "Midsummer Madness", kuru laikam es tomēr neesmu redzējusi. Ja vien izdosies atrast un saprast kā to nolādēt. 

Vēl šodien mūsu turku valodas skolotājai, kura no nākamās nedēļas vairs nav mūsu skolotāja, bija dzimšanas diena. Jauki un mīli pasēdējām kafeinīcā ar viņas gimeni.

Dienas frāze: "Es neko nesaprotu, ko tu runā angliski, bet tu runā tik smieklīgi". :D

Un dienas padoms, kad es uzprasīju vienam savam draugam, vai viņam ir kāds ieteikums man, ko es varētu darīt tālāk ar savu dzīvi, bija - "Ir gan....tev ir jaasameklee mani un kaartiigi jaasamiiljo:P" Jā, pat nezinu, kā lai to komentē, bet mīlu tevi, Niedra.

Brīvdienās ceru, ka es un Zane brauksim uz Nemrutu ar mūsu Malatyas draugiem. Kas būtu vnk lieliski.

Ja nē, tad droši vien jāaizbrauc kaut kur citur, jo Antepas ir krietni par daudz.

Ak, jā, vēl man izteica šodien komplimentu, ka ir jauki, ka es izskatos/esmu kā zivs :D (bet tur ir dziļa doma apakšā).

Sapratu, ka man gribās iepriecināt pašai sevi un rītdien, ja sanāks agrāk piecelties, tad varētu aiziet līdz iepirkšanās centram, lai iegādātos ko skaistu.

Un vai patiešām ir slikti melot pašam sev? Tas droši vien ir kārtējais jautājums, kuram, ja tu apsēdies, padomā un iedziļinies kaut uz minūti, tu zini atbildi. Bet tā vietā tu izvēlies uzgriezt skaļāk mūziku, ieiet internetā un darīt jebko citu, jo tā ir vieglāk.

Sapratu, ka laikam mans iecienītākais jautājums nu ir- Vai tu esi laimīgs? Laimīgs būt šeit un tagad, darīt to, ko tu dari un dzīvot tā, kā tu dzīvo.

Oh! Darling

Vakardiena ar zobu ārsta apmeklējumu, kas vienas dienas laikā tika pārcelts 3x uz vēlāku laiku, un ne jau manas vainas vai gribēšanas pēc; ar pērlīšu rotu veidošanu no daudz-par-dārgiem materiāliem (kuriem visticamāk bija cena priekš ārzemniekiem); treasure map of your life darbnīca, kas ir kruta ideja, bet man nebija laka pabeigt manu karti; tea party, kurā kā vienmēr bija divas grupas- turku turciski runājošais aplis un daudz mazāks, bet skaļāks un jautrāks yababanci angliskais pulciņš, kuram periodiski pievienojās daži turki;  un plāns pēc tea party iet mājās iedzert alu pēc smagas darba nedēļas un skatīties ar projektoru filmas. Beigās gan iznāca tikai skatīties filmas, jo kā izrādās tieši todien bija reliģiskie svētki, kuros ir aizliegts lietot alkoholu, un visi alko veikali bija ciet. Toties bija jauks vakars ar American Beauty, popkornu, mazliet Rigas balzama ar kolu un runāšanos līdz izdzirdi pirmo rīta dziedājumu no mošejas.
Rītdien mūsu vācu draugs Benijs pamet Gaziantepu, lai dotos vispirms uz Anakaru un tad atpakaļ uz Vāciju. Mazliet skumji, vienas no daudzajām pārmaiņām. Šomēnes mums pievienosies vēl 5 jauni brīvprātīgie.
Šodienas plāns- kopīgas vēlās brokastis ar meitenēm, kas palika pie mums pa nakti, pēcpusdienā aiziešana uz organizāciju, lai piedalītos īsfilmā un vakarā Benija atvadu ballīte.

Feel it!

Fanzin (=fanatic magazine) ar personisku emo sacerējumu, angļu valodas stunda ar bērniņiem (=mazajiem monstriem), vēderdeju nodarbība,  flashmob, azerbaidžāņu tautu deju nodarbība un filma franciski ar subtitriem turku val + jaunie organizācijas mājdzīvnieki- 2 kaķi. Nu jā, tāda bija šodiena.

Naktis ar +35 grādiem, mana jaunā tendence uz visu atbildēt ar Nē! un doma beidzot draugos ielikt kādas bildes.

- I can see you are happy.
-Mmmm... maybe.
-Evet.
-Although there of course still are some things what I need to feel ultimate happiness..... Yes, I am.